Par pakāpieniem

Kādus nu jau vismaz 3 gadus atpakaļ Gunita man teica frāzi (vai kādu, kas ir pavisam līdzīga), kas nav pametusi manu prātu kopš tā laika:

"Dzīve ir kā trepes, kurās vienkārši nevar pārlēkt pakāpieniem! "

/ Gunita Kuļikovska / 

Es neatceros visu sarunu, taču atceros šo frāzi un domu, kura tai tika piešķirta. Toreiz Gunita man stāstīja par to, kā dzīve aizvien turpina nolikt priekšā pārbaudījumus, kuri ir līdzīgi viens otram, līdz esi iemācījies to, kas ir jāiemācās, lai dotos tālāk. Tajā laikā man ļoti patika klausīties Gunitā (droši vien, ka vēl tagad patiktu) un šo pieņēmu ļoti intuitīvi. 

Viņš bija izgājis vakara pastaigā  - izvēdināt galvu un ieelpot svaigu gaisu - pārmaiņas pēc. Domas jaucās viņa galvā un kājas nesa, galvai nesaprotot kur. līdz bija jau par vēlu. Tad tā apstājās un atteicās iet vēl vienu soli. Instinktīvi - vēlme saprast viņā dzīvoja jau instinkta līmenī.

Šodien atkal ir viena no tām dienām, kurās domāju, par to, kas ir tā mācība, kas man tiek  likta priekšā, un kuru tik sparīgi cenšos neiemācīties, ka gandrīz ik dienu, man tiek atgādināts - Tu netiksi tālāk, pirms iemācīsies. Pirms sapratīsi.

Neizsakāms laika sprīdis bija pagājis pirms viņš pagriezās un devās mājās. Iespējams, šī nebūs pēdējā reize, bet šī nebūs arī reize, kurā spert nākamo soli uz priekšu.

"He that can have patience can have what he will"

/Benjamin Franklin/

Pacietība. As I know it.

Viņš sēdēja un gaidīja. Ko tieši - viņš nezināja, bet gaidīja. Bija pagājušas jau daudz stundas un iespējams arī dienas. Viņš bezmērķīgi sēdēja un gaidīja. 

Pacietība ir interesants termins - tzaurs saka, ka pacietība ir spēja ilgi (vai samērā ilgi) paciest kaut ko (nevēlamu) vai spēja darīt, kaut ko ilgi un nenogurstoši. Te nu parādās divas nedaudz pretstatītas pacietības formas - tā kurā mēs spējam paciest un tā kurā mēs spējam (un vēlamies) sevi nodarbināt, lai sasniegtu mērķi.

Viņš jutās gandrīz paralizēts. Nekas cits nenotika viņa prātā, tikai vēlme gaidīt vai sagaidīt. Viņš vairs nespēja saprast cik ilgi.

Interesanti, ka pacietība parasti ir izvēle. Katru reizi mums tiek dota izvēle gaidīt, vai darīt kaut ko, lai nebūtu jāgaida. Katrā no reizēm mēs izvēlamies.

"Patience is not simply the ability to wait - it's how we behave while we're waiting."

/Joyce Meyer/

Kā izrādās tā ir arī izvēle, kā Tu gaidi. Nesen lasīju,  ka katrā no reizēm, kad mums ir jāgaida, mums tiek dots nestrukturēts laiks, kas ir gana liels, lai izdomātu jebko, bet var arī to nedarīt. Tikai jāatceras, ka parasti jau prāts nespēj nedomāt, un ja mēs ļaujam iespējams tas mūs aizved uz vietām, kurās negaidījām nokļūt.  

Tad viņš saprata - gaidīšana neko neatrisina. Protams, dažkārt nākas pagaidīt, bet tam nevajadzētu kļūt par vienīgo nodarbi. Viņš piecēlās, lai ietu, lai sāktu - izrādījās par vēlu.

"Have patience with all things, But, first of all with yourself."

/Saint Francis de Sales/

Iespējams, ka vismaz vissvarīgākais, kas jāapzinās par pacietību - mums jāiemācās būt pacietīgiem ar sevi. Pacietīgiem, ļaujot sev tikt galā ar savi un uzmācīgo vēlmi - sagaidīt lietas un rīcības, kurām būtu jānotiek. Pacietīgiem, ļaujot sev kļūdīties, un iespējams smagi, un mācīties no kļūdām, nevis tās noliegt. Pacietīgiem, ļaujot sev būt tādam, kāds esi, jo tas nenāk viegli.

Šajā video iespējams tikai 15 sekundes ir par pacietību, bet iespējams ir vērts gaidīt.