Par rēgiem

Viņš bija viens. Tieši tie ir mirkļi, kuros viņa rēgi izlien no ēnainajiem kaktiem un gultas apakšas. Tā arī šodien tie bija klāt, lai atgādinātu.

Katru reizi, kad beidzas kādas attiecības mēs mēdzam uzdot jautājumus par to, kas nogāja greizi. Vēlamies saprast un iespējams, vienkārši nevēlamies mainīt to, pie kā esam pieraduši. Motivācijas mēdz atšķirties, bet tas, ko mums tās atstāj ir rēgi - izdomātas atmiņas par to kā bija, vai varēja būt.

Kā katru reizi - tie atgādina par nākotni, par gaidām, kuras nekad nepiepildīsies, nekad nebūs tā, kā izsapņots. 

Katra no šīm atmiņu papildinājumiem (what if) ir tikai mūsu prāta radīta. Patiesība ir tikai tas, kā ir. Jau iepriekš esmu rakstījis - what if analīze ir laba metode pirms lēmuma pieņemšanas, nevis analizējot to, kas noticis.

Šodiena bija atšķirīga - šodien viņš zināja to, ko bija aizmirsis jau ilgu laiku. 

Ir kas tāds,  kas ir kopīgs visām attiecībām un beigām, vai sākumiem. Tie nemaina mūs kā cilvēkus. Tās nepadara mūs labākus, un neliek mums kļūt sliktākiem, ja beidzas. Tās mūs papildina - dod mums pieredzes, cilvēkus un viedokļus, ko mēs paši varam izvēlēties paturēt vai palaist vaļā.

Viņš zināja, ka daži no tiem, ir te uz palikšanu, tikai ne kā rēgi. Tas nebūs what if - viņš paņems to, kas ir viņa, un palaidīs to, kas nav. Šodien viņš zina, ka nevienu attiecību beigas neliek beigties nekam, kas patiesībā ir viņš. 

There is just one life for each of us:  our own.

/Euripides/

https://play.spotify.com/track/2IQvTnOS1sicZ3plBZL6KR

Par citu Dāvidu un citu Goliātu

Kādu nelielu laiku atpakaļ, dzima tāds mazs puisītis - šoreiz Dāvids. Viņš bija īpašs jau no mazotnes, tāds ar skaļu balsi, lai arī pats tāds maziņš. Daudz viņš vēroja un skatījās apkārt - sabiedrības vērošana bija viņa aizraušanās, labākas dzīves ieteikumu izdarīšana - nodarboānās. Nepārprotiet mani - nebija jau arī viņš pārgudrs, nereti kļūdījās un bieži to atzina. Kopumā interesants tipiņš. Tad nu vienā dienā viņs paziņoja, ka ciematiņš, kurā pats viņš bija viens no iedzīvotājiem esot no laika atpalicis un laikam jau sācis pūt. Pārāk daudz tajā esot veca, un pārāk maz moderna. Viņām, protams, bija ideas par to, kas jāmaina, bet galvenais - viņš zināja, ka tās nav tik svarīgas, kā mērķis - pārmaiņas. Kad viņam jautāja kādēļ to dara - lai liktu saprast ka izmaiņas ir neizbēgamas. Cilvēki aizdomājās, jo ideāli jau nebija.
Vienā brīdī no būdas izlīda viens no ciema lielākajiem vīriem - daži pat teiktu pats lielākais, bet par to īsti vēsture klusē. Viņu bija nokaitinājis viss šis jandāliņš un viņš gribēja tikai mieru un gulēt savā būdā. Dāvids, gan skraidīja un bārstīja visādas idejas, gan par to, kā mainīt ēdiena sadales principus, un dot visiem pēc padarītā nevis apetītes un arī, ka vajadzētu, pārskatīt katra uzdevumus un pienākumus ciemata labklājības nodrošināšanā. Lielajam šis ļoti nepatika, kur nu ļoti tas grasījās mazo nomest, no kraujas un patiesībā neko vairāk arī viņš nespēja pateikt - tikai - Mazais, es tevi nometīšu no krujas, jo tu gribi sajaukt manu ciemu.
Laikam jau Goliāts nebija dzirdējis neko, vai vismaz ne to, kādēļ mazais to visu dara. Viņš arī nebija pamanījis, ka cilvēki lēnām sāk tam ticēt.
Mirklī, kad viņš centās to izdarīt cieminieki, viņu pārsteida, un to neļāva. Kāpēc? Jo bija noticējuši, ka izmaiņas vajag. Laikam jau tik ilgi, kamēr Goliāts turpinās runāt par to, ko nevajag, nevis kāpēc, to nevajag, vai kāpēc vajag ko citu, pie Dāvida piepulcēsies aizvien jauni un jauni cieminieki.

People don't buy what you do, but why you do it!

Simon Sinek

Par smilšu kasti un citiem rāmīšiem

Nemaz tiks sen, kādā pagalmā manīju divus bērneļus, kuri spēlējās pa smilšu kasti, un tas man atgādināja kādu stāstu, kas iespējams ir tikai leģenda, bet tik pat labi – atmiņu aina.

Viņš izgāja ārā. Aiz dzīvžoga, kurš apjoza pagalmu bija 2x2 m smilšu kaste. Tajā bija atrodamas, gan gaišās baltās jūras smiltiņas, gan mitras veidojamās smiltis.Viņš mēdza nākt šurp katru dienu, jau veselu nedēļu, jeb bērna dzīves mērījumā vesela mūžība, jo viņa prātā tā bija labākā spēļu vieta pasaulē. Tiesa, to, ko darījis pirms tam viņš neatcerējās.

Viss ir relatīvs: bērnam katra diena ir pārāk īsa, bet nedēļa ir mūžiba.

Viņam līdzi bija tikai spainītis un lāpstiņa, kā katru dienu, jo ko gan vairāk bērnam vajag smilšu kastē? Dažreiz, protams, viņš mēdz paņemt līdzi arī lielo mašīnu, kurā sakraut izraktās smiltis, bet ne šodien – šodien viņš gribēja celt smilšu cietoksni (vakardien viņš taisīja trasi savam auto) Patiesībā, viņš neko citu nemācēja – tikai taisīt trases un cietokšņus – divas lietas,ko tētis bija iemācījis.

Šodiena, gan nebija tāda kā parasti. Smilšu kastē šodien priekšā jau bija kāds cits apmēram tikpat mazs zēns. Tam bija grābeklītis lāpstiņa un spainītis. Viņš spēlēja spēli, ko viņš neatpazina. Viņš apjuka, un nesaprata, kas notiek. Pēc mirkļa, viņš izlēma – tā ir mana smilšu kaste, es tur spēlēšos. Viņš aizdzina otru puiku un palika viens ar savām mantām, jo tā bija pieradis.

Pēc neiedomājami ilga laika – ceturtdaļcietokšņa attālumā – puika bija atpakaļ. Izskatījās,ka tas arī grib spēlēties. Viņš atkal apjuka. Tā taču ir viņa smilšu kaste. Puika, gan teica, ka viņš ļaušot paspēlēties ar tā mantām, bet viņam bija vienalga, viņš negribēja. Jaunas mantas nebija tas,ko viņam kārojās.

Kad cietoksnis bija uzcelts viss atkārtojās. Puika atkal bija klāt. Šoreiz lūdzot, vai drīkstēs paspēlēties pēc tam. Viņš atkal paskatījās skeptiski. Puika teica, ka viņš tikai grib paspēlēt dārzniekos.Viņa seja sašķobijās un iespējams, tieši šajā mirklī, kaut kas mainījās.

Rāmīši tie mūs kavē un dod drošibas sajūtu – izvēle vienmēr paliek mums pašiem.

Jau no pašas bērnības, jau no pirmajiem soļiem viss ir tieši tik vienkārši – paliec rāmī (istabā, pagalmā, ierastajā smilšu kastē, ierastajā domāšanas un loģikas apgabalā utt.) vai riskē. (Katram „nedrīkst” ir sava nozīme) Bērnības riski, protams ir citādi – var apsvilināt pirkstus pie karstas krāsns, vai dabūt kādu punu sliktākajā gadījumā, bet iespējams arī iegūt jaunus draugus un iemācīties, ko vēl vairāk. Jo vecāki kļūstam (jo vairāk mācamies), jo vairāk baidāmies kļūdīties, mazāk rāmīšus vēlamies mainīt.

Labāk ir mācēt atrast pareizo risinājumu, jo pareizās atbildes bieži ir grāmatas beigās.

 Varbūtību teorija saka – izvērtē alternatīvas, jo nekas nav absolūti balts vai melns.Izvēles ir tikai labākas un sliktākas, bet dienas baigās, mēs vienalga esam palikuši tikai ar savām.

Atkārto un piešķir nozīmi - labākais veids, kā atcerēties

Gadu atpakaļ (tiešām tik daudz jau ir pagājis) man stāstija, ka dzīvē viens solis noved pie nākamā. Un tas jau nu noteikti nav nekas jauns. Pat es esmu to jau vismaz viereiz teicis - un patiesībā tieši par to jau arī ir/ būs stāsts.


Viss sākās jau sen - es klausījos kā pāris gudru vīru stāsta par panākumiem, kā pie tiem tik un arī to, kā nopelnīt lielu naudu. Laikam jau lielai daļai visu pārējo cilvēku tas nebūtu licies interesanti. Katrs no viniem minēja vairākas lietas, kas palīdz pārdot, pārliecināt un gūt panākumus. Katrs no viņiem minēja pamatpatiesības, kuras palīdzējušas viņu dzīvē. Smieklīgi, ka viņiem abiem bija kas kopīgs. Viņi zināja, ka mēs patiesībā aizmirsīsim lielāko daļu no viņu prezentācijas. Tā arī ir - šobrīd nespēju atcerēties nevienu vārdu nepaskatoties prezentācijās. Pašam pārsteigums cik labi viņi mani pazīst. (pēdējais teikums gan laikam jālieto pagātnē) Katrs no viņiem vēlējās, lai atceramies tieši vienu lietu, no viņu stāstītā:

Labākais veidz, kā atcerēties - atgādināt to pēc iespējas biežāk.

Kāpēc cilvēki izraksta citātus no grāmatām, kādēļ aplīmē sienas ar frāzēm, kas šķiet svarīgas? Lai tās tiktu atgādinātas mums pēc iespējas biežāk. Tieši tā tas strādājot - ar atkārtošanas palīdzību. Tieši tādēļ, tagad mana plānotāja vāku rotā pāris jauni ieraksti. Nu man pat nav bail, ja manas domas atkārtojas :)


Jau mirkli vēlāk es nonācu arī pie video. Protams, ka TED. Vīrs, kurš runā par atmiņu.

Mūsu atmiņa esot instruments, kurš esot jātrennē. Tas nav talants, tas ir darbs. Tas, ko es sapratu no šīs runas

Labākais veids, kā atcerēties - piešķir tam nozīmi.

Nu, ja es jums pajautāju - tas, ko mēs atceramies vislabāk taču ir tas, kas mums ir svarīgs un atgādināts pēc iespējas biežāk? Varbūt mums tiešām jācenšas varāk domāt un atcerēties?

Nākamreiz, kad tiksimies - atgādini, lai atceros cik nozīmīgi šis ir :)

Relativitātes teorija

No sākuma uzliec šo, lai manam stāstam ir pareizā fona mūzika..

Stāsts ir pavisam vienkārš, un visiem sen jau dzirdēts. Patiesībā par to, par ko ir dziesmā. Šodien es atkal sapratu, ka nav nozīme tam, cik labs esi vai neesi uz papīra vai prātā. Parasti viss izšķirās tikai mērīšanas brīdī, un tad viss kas var gadīties - neprecīzi mērāmie, mazi pirkstiņi, kuri piespiež svarus, vai iespējams vējš, kurš liek zaudēt līdzsvaru - viss kas var gadīties.

Dažreiz tieši tik daudz pietrūkst, lai būtu gana labs, kā solis līdz parkam. Neatbildēts paliek tikai jautājums, kā to izdarīt. Patiesībā, jau tieši tik daudz arī pietrūkst - zināt, kā, lai mūsu pasaule kļūtu lielāka. Tici, tad jau vairs nebūs svarīgi, ko teiks kaimiņi aiz sienas, jo zināsi, ka pasaule nav liela - ir tavējā, bet tā ir kļūvusi lielāka.

Rēzeknē LATC redzēju kā pāris jaunieši, iespējams nedaudz vecāki kā es, izdomājuši jaunu veidu, kā saspraust papīru. Izdomāja, kā to saražot un kam pārdot. Tagad visu dienu rodās jaunas un jaunas saspraudes - viss ģeniālais ir vienkāršs. Viss, kas viņiem bija - know how, un viņu tirgus(pasaule) kļuva lielāka.

We cannot wish for that we know not.

Voltaire

Lai zinātu, ko vēlies ir jāzina, ko vari vēlēties, bet lai zinātu, ko vari vēlēties ir jāatrod robeža, kad to vairs nevar (un jāpastumj tālāk).

Lietot no rīta.

Šī ir kafijas pauze. Pauze, lai sāktu jaunu dienu. Cilvēkiem ir jāietur pauzes pirms jauniem sākumiem, lai nepaskrietu garām, kam svarīgam.  (Muzikālajā fonā Adele un pēdējās 20 minūtes)

The pause between the errors and trials of the day and the hopes of the night.
Herbert Hoover

 Pārsteidzoši pelēka diena ir sākusies. Nekas aiz loga nav krāsā, kas, kaut drusku piesaistītu uzmanību. Pelēks. Baltie bērzi ir netīri no ziemas. Šķiet, ka tā paņēmusi viņu baldo cēlumu un pārvērtusi dubļos. Pat krāsaino dvieļu komplekts pretējās mājas balkonā škiet izbalējis, pēc daudzajām mazgāšanas reizēm, un šim balējumam diez vai pat Pertwoll varētu palīdzēt. Tā bija diena, kura nemaz neizskatījās pēc 16. marta. Es tiešām negribu pieskārties šīs dienas politiskajam fonam, jo man jau šķiet, ka dienas, kurās pieminēt cilvēkus, kas vismaz ticēja idejai ir labas, iespējams, tikai idejas, kurām viņi ticēja bija maldinošas, bet tas jau atkarīgs no apskates lenķa.

It's no wonder that truth is stranger than fiction. Fiction has to make sense.
Mark Twain

Tieši priekšā, tepat, pirms loga, pelēkā fona ziedēja četri ziedi, kuri domājas, ir akcents, kas dienai nepieciešāms, lai par spīti visam pēc šīs kafijas pauzes pieceltos un dotos tālāk. Tālāk jau nav svarīgi, cik lielas lietas piešķir dzīvei krāsu, svarīgi, ka spēj tās saskatīt. Jo ziniet, patiesībā jau mēs redzam to, uz ko koncentrējamies. pārējais ir tikai izplūdis fons un ilūzija.

Reiz, kāds man stāstīja, ka dzīve nav izvēļu summa, bet tas, ko mēs izdarām ar izvēlēm, jo neesot sliktu izvēļu, tikai neprasme tās izmantot pareizi.

Šīs dienas pauze ir beigusies. Paldies, ka pievienojies uz kafiju.

Nekas jau nemainās, tikai viss.

Tas notika parastā gandrīz pelēkā dienā. Viņam bija tikai nedaudz laika, lai pakavētos pie debesu radītajām ainām, jo tramvajs kustās ar ātrumu, kurš neļauj tās izbaudīt līdz galam. Nekam nebija jānotiek, ceļā bija jāpavada tikai 15 minūtes.
Viņš sēdēja, un ceļoja caur portālu uz dažādākajām pasaulēm. Blakus kāda nostājās. Nebūtu bijis nepieklājīgi palikt sēžot, jo vietas bija arī aizmugurē, un viņai bija jābūt tikai drusku vecākai, kā viņš. Viņš piecēlās, un ne tādēļ, ka pietura tuvojās, viņš vienkārši to vēlējās.
Sieviete izkāpa vienu pieturu pirms viņa. Viņa smaidīja. Nekas cits jau nebija mainījies. Turpmāko dienu, smaidīja arī viņš. Nekas cits jau nebija mainījies, tikai visa viņa diena.

Everything you have in life can be taken from you exepct one thing your freedome to choose how you will respond to the situation.
Viktor E. Frankl

Jums kādreiz ir bijusi iespēja vairākas naktis nokļūt vienā sapnī? Manos parasti beigas ir vienādas. Tikai no rīta izjūtas ir dažādas. Vienīgais, kas mainās - manas izvēles sapņa laikā. Nekas jau no tā nemainās, tikai visa diena.