Ko darīt, ja gribi? Viņš jau kādu laiku grib. Putas no lattes, kas rotātu augšlūpu, labu dienu, kura nebeidzas ar saules stariem aiz apvāršņa, lai dotu vietu sliktākai un mirkļus, par kuriem opis stāsta mazdēlam. Viņš grib.
Bez visa tā, vēl jau ir pasaule, kuru pacelt un kalni kurus nolīdzināt, kas arī ir wishlist iekļauts. Pašā apakšā, ar maziem burtiem iekļauts arī nepazaudēt sevi.
Viņš un vēl viens. Tieši tik daudz cilvēku bija uz
perona. Bruņojies ar divām somām, kolas pudelīti un pilsētas portālu iedvesmai
viņš gaidīja. 13 minūtes bija viņam atvēlētā mūžība. Viņš stāvēja, gaidīja.
Gandrīz viens. Un šī viena atmiņa, par
to, kas bija parādījies ekrānā vēl dienas laikā nelika mieru.
Ja tu kaut ko pietiekoši ilgi nelieto, tad iespējams,
aizmirsti, kā to darīt, aizmirsti, kāpēc tev tas nepieciešams, un, kādēļ tev
tas tik ļoti patika.
Dienu skaits jau sen bija nojucis. Pārāk sen kopš
pēdējās reizes, kurā, kas vairāk par maza bērna vēlmi iegūt sev visu, bija
parādījies viņa vēlmju sarakstā. Diemžēl, pārāk ātri iegūtais apnika, palika
vecs vai nesniedza piepildījumu. Viņš gaidīja.Gandrīz viens.
Tikai elsas vēl atgādināja par garo ceļu no mājām. Viss,
kas bijis pirms tam bija atstāts. Iedomība vai nevīžība – kāda starpība? Tam
jau sen vairs neatlika laika, tāpat, kā domām par to.
Cimdus varot pazaudēt tikai tad, ja tie nav rokās.
Pagātne – tā esot vēsturniekiem, viņam piederot
rītdiena – mirklis, kurā viss ir iespējams. Tikai jāsagaida rīta saules stars.
Šodien esot nedaudz par vēlu. (Kam?)
Tā notiek ar visu. Tas patiesībā ir dabiski. Nekas uz
pasaules nav radīts, lai turpinātos mūžīgi. Visam ir beigas un katrām beigām ir
savs sākums. Iespējams, tieši tur slēpjas atbilde uz cilvēces (vai vismaz viņa)
jautājumiem. Katrs mirklis, kuru viņš pavadīja gaidot, pietuvināja un attālināja
viņu.
Viņam atvēlētais laiks, bija iztecējis.Vilciena taure
un asa bremžu skaņa izdzēsa ikvienu domu no prāta. Tagad, tas bija tukšs. Viņš
bija par 13 minūtēm tuvāk.
Dienā, kas bija gandrīz pirms gada sastādīju sarakstu ar lietām, kas man jāpaveic 12 mēnešos (SAITE). Lai nu kā, te ir tas saraksts:
Janvāris - tikt pie stipendijas.
Februāris - atrast partneri Valetīndienai (14.02) [šī ir smieklīga]
Marts - Labdarības projekts
Aprīlis - Aiziet līdz kapiem pie vectētiņa un vecmammas [radās 31.01 vakarā, un uzskatu ka ir viena no labākajām, bet esmu sapratis, ka arī viena no grūtākajām]
Maijs - Aizbraukt uz vismaz 1 semināru [Ja zināt ko labu iesakiet]
Jūnijs - Pabeigt studiju semestri starp labākajiem 5 kursā
Jūlijs - Aizbraukt ar velo uz Igauniju ar Reini [Dalība brīvprātīga]
Augusts - Road trip [brīva vieta dažādām ierosmēm]
Septembris - Palaists vismaz 1 biznesa projekts [ielikta tik vēlu, jo citi mēneši bija aizņemti]
Oktobris - Aizbraukt uz Siguldu (13.10)
Novembris - Salūts
Decembris -Ziemassvētku kartītes un dāvanas (23.12) [izliekaties, ka par šo nekad neesat dzirdējuši]
Man šķiet, ka 7 no 12 var vērtēt, kā pilnīgi nesekmīgu uzdevumu izpildes rādītāju... C'mon 58% nozīmē, ka es knapi esmu izpildījis pusi no kārotā. Tā kā šajā kritērijā mans gads varētu būt neizdevies. Izrādās, ka šis kritērijs ir vēl neprecīzāks, nekā mans izpildes koeficents... jo tajā pašā rakstā ieviesu tradīciju varētu mēģināt sastādīt + -
+
LSA, Studiju nodaļa, SPA10, Moldāvi un latvieši, ko satiku projektā, Nordea Rīga maratons Futbols, Kubs, Step by Step, Ēna, Nometne, Brauciens uz Vecāķiem, Nike Rīga Run, Ievēlēšana, SUNTU, S un A, biju uz salūtu, dzīvoklis Rīgā.
-
Esmu kļuvis aizņemts, ļoti aizņemts, pārāk aizņemts. Esmu drusku palaidies mācībās... es saņemšos. Jāmācās plānot!
Kā ir šis kopsavilkums? Man šķiet, ka drusku labāk atspoguļo gadu... Par nākamajiem plāniem... vēl ir laiks, to sadomāt :)
Bija rīts.. tukšs, un diemžēl arī vēss, jo ziniet ziema jau nav tas siltais gada laiks. Cilvēki apvelk mēteļus, uzauj zābakus un uztraucas tikai lai nepakristu. Nav brīnums, ka ārā snieg, ūdens nemaz nevarētu tam visam pa vidu palikt silts.
Vispār jau rīts bija tāds pats kā nākamie, tikai viņš, domāja, ka vēsāks, jo sen nebija pamodies viens un atgriezies teiksim, ka mājās. Kādēļ tad tik vēsi?
Dažreiz, un žēl ka tā, cilvēki neatrod laiku. Sāpīgi, ja tie ir darbi, kuri netiek padarīti. Traģiski - ja nav laika cilvēkiem. Reiz viņš teica, ka House sērija nedrīkst būt par šķērsli, vakardien viņam nebija laika to pat pateikt.
Tā nu viņš dzēra savu rīta kafiju ar pienu un skatījās, kā ūdens kļūst par pārslām. Sen jau lietus nebija lijis, viņam pie kājām līst tikai sniegs. Tikai viena doma jaucās pa galvu: Vai tā var būt pareizi?
Vai tas var būt nepareizi? bija viņa atbilde. Laiks, ir tam, lai to tērētu, tērētu, cik labi vien māki. Divi sliktākie laika pavadīšanas veidi ir skatīties filmu n-to reizi un būt ar lūzeriem. Šo viņš bija paspējis. Ja viņš nespēja atlicināt pat mirkli no tā, tad droši vien tas neietilpst viņa pa, pa pa. (Par tiem citreiz)
Reiz, laiku atpakaļ es rakstīju par laiku. Man bija jānodzīvo pus gadu, lai ieraudzītu aptuvenu domas ekranizāciju šajā filmā.
Lai arī filma man tiešām patika. Bez visa cita es arī saņēmos šim ierakstam.
Šonakt, patiesībā man ir jautājumu laiks ...
Iedomājies visu pasaules laiku. Iedomājies, ja spētu dzīvot mūžīgi, ko Tu darītu? Iedomājies, ka viss, ko vēlies ir sasniedzams. Kā dēļ Tu dzīvotu? Kas būtu tavs iemesls, pamosties no rīta?
Vai nav tā, ka gandrīz viss kļūst nebūtisks? Vai nav tā, ka vārdam dzīvot, ir pavisam cita nozīme? Vai nesāc pārvērtēt savas vērtības? Kas tagad ir vērtīgāks - kārtējā dienas nauda, vai patiess draugs?
Man ir tikai cerība, ka nojaušu...
Un ziniet, manas atbildes ir gandrīz tādas pašas, kā tad, ja man būtu palikusi tikai viena diena....
P.S. Tikai, lai pievilktu sevi pie zemes... dīvaini, bet šī funkcija ekstrēmu gadījumos tiecas tieši uz vienu un to pašu, jautājums, cik tālu ir ekstrēms?
Nebija jau grūti, vienu vakaru neko nedarīt, saritināties mazā kulaciņā palikt uz vietas un aizmirst par pasauli. Žēl, tikai, ka šoreiz pasaule bija izvēlējusies uzvarēt šo partiju negaidīti atklājot papīru. Katrs nākamais solis jau bija aizvien vairāk un vairāk. Kā skrienot no kalna, kad kājas negribot ar katru nākamo atraušanās reizi nolido lielāku gabalu.
Ikkatrs mēģinājums beidzās ar kārtējo sevis mānīšanu, un pārkāpšanu pāri nākamajam slieksnim. Bet varbūt tieši pus pavērtās durvis ir tās, kas vilina. Varbūt tieši tas, ka uzdevums nav triviāls saista.
Jau rīt, atkal viņš stāsies pretim tam, no kā nevar aizbēgt, un tam ko nevar uzvarēt. Tam, kas viņu nekad neiznīcinās un vienmēr liks bīties.
Zini, dažreiz ar tevi ir sasodīti forši, pat neko nedarot, bet dažkārt, Tu man sajauc galvu un es vienkārši neko nesaprotu,*
Ir tikai dažas lietas, kas reibina vairāk, kā grādi, kuri iesprostoti zem šampanieša korķa. Divi pretstati, kas to dara vislabāk pakļautība un brīvība. Tie ir kā poli, magnētam, kurš pievelk abus, katru mirkli mainoties pievilkšanas spēkam. Tas nekad, nepaliks uz vietas.
Woke up in London yesterday Found myself in the city near Piccadilly Don't really know how I got here
(One Republic, Good life)
Un viņš domāja par Londonu. Skaista bija doma par pamošanos tur. Kāpēc? Mājās nemaz nevilka. Nebija kaķa, pat kāmītis nesen bija nomiris, nebija neviena, kas bez viņa mirtu. Gludekli viņš bija izslēdzis un arī gāzi aizgriezis, tikai krāns vēl mazliet pilēja. Ja tagad palūkojas atpakaļ, nebija nekas, kas viņu būtu piesējis, tikai cerība, pāris sapņi, vēlme nepazust un pienākumi, kurus pats bija radījis. Kas tas ir, ja pretī ir pasaule, tās virsotnes un bezdibeņi?
Viņš netika līdz Londonai. Lidostā stāvot, acīm pavērās tas fascinējošais skats. Ar asarām uz acīm cilvēki apkampa viens otru, un nelaida vaļā. Tā viņi tur stāvēja laiku, ko nevajag mērīt minūtēs vai sekundēs. Viņiem, ar to vienmēr būtu par maz, pat ja pārējiem tā šķistu mūžība. Tas ir mirklis, kurā maigi sērīgā lidostas dispečeres balss "Last call for Mr. James Dear .." šķiet kā lāsts.
Asaras un skūpsti redzami lidostā ir daudz patiesāki par tiem, kuri redzami baznīcā.
Nekas vairāk nebija nepieciešams, lai H2O un NaCl2 maisījums sāktu kņudināt acu kaktiņus.Viņš atminējās Londonu.
Pie biļešu kasēm viņam atbildēja: "Lidojums būs garš. Kad pamodīsieties būsiet jau Londonā!" Pirms pacelšanās viņš tikai nosūtīja SMS:
Cerībai: Dažreiz ar Tevi tik, cik man esi, ir par maz!
Sapņiem: Es ceru, ka pievienosieties, bet sapratīšu, ja būs jāatrod jauni!
Vēlmei: Es jau vienreiz atradu, gan atradīšu arī otrreiz!
Pienākumiem: Nav drošāka cietuma, kā tas, ko paši veidojam. Es atradu iespēju izlauzties!
Ir mirkļi, kad turēt kaķus diemžēl ir tas, kas liek nolaisties. Un dažkārt tas, kas, par laimi, neļauj pacelties! Bet pilošiem krāniem nevajadzētu būt tam, kas mūs attur no debesīm.
