Nekas jau nemainās, tikai viss.

Tas notika parastā gandrīz pelēkā dienā. Viņam bija tikai nedaudz laika, lai pakavētos pie debesu radītajām ainām, jo tramvajs kustās ar ātrumu, kurš neļauj tās izbaudīt līdz galam. Nekam nebija jānotiek, ceļā bija jāpavada tikai 15 minūtes.
Viņš sēdēja, un ceļoja caur portālu uz dažādākajām pasaulēm. Blakus kāda nostājās. Nebūtu bijis nepieklājīgi palikt sēžot, jo vietas bija arī aizmugurē, un viņai bija jābūt tikai drusku vecākai, kā viņš. Viņš piecēlās, un ne tādēļ, ka pietura tuvojās, viņš vienkārši to vēlējās.
Sieviete izkāpa vienu pieturu pirms viņa. Viņa smaidīja. Nekas cits jau nebija mainījies. Turpmāko dienu, smaidīja arī viņš. Nekas cits jau nebija mainījies, tikai visa viņa diena.

Everything you have in life can be taken from you exepct one thing your freedome to choose how you will respond to the situation.
Viktor E. Frankl

Jums kādreiz ir bijusi iespēja vairākas naktis nokļūt vienā sapnī? Manos parasti beigas ir vienādas. Tikai no rīta izjūtas ir dažādas. Vienīgais, kas mainās - manas izvēles sapņa laikā. Nekas jau no tā nemainās, tikai visa diena.

No egoistiskā skatu punkta...

Vai tev ir nācies visu dienu konstanti vērtēt vairākas lietas? Patiesībā, ja jānovērtē vairāk kā viens aspekts, kas iesaista vairākus kritērijus, ranžēšanas  kļūst ļoti sarežģīta. Pat ja mēs visu spējam sakārtot prioritārā secībā, ko mēs patiesībā iegūstam?

Šodien visu dienu domāju, kas nav labi. Citiem. Mans uzdevums bija novērtēt un sniegt komentārus, dot ieteikumus. Tā nu es visu dienu meklēju visu, ko uzlabot, idejas, kas palīdzētu un, protams, mēģināju nākt klajā ar ierosinājumiem, kas liktos skaidri un vērtīgi, kā arī būtu lietojami.

Paradokss - cilvēki, kas iegūtu no kvalitātes uzlabošanās ne vienmēr sadarbojas. Un es tā arī nesapratu kādēļ. Mani minējumi ir 1) viņi nevēlās darīt vairāk (jo tāds ir viens no iespējamajiem rezultātiem) 2)viņi nevēlās uzzināt, patiesību, nevēlās atzīt trūkumus.

Jealousy is the fear of comparison.
Max Frisch

Mans uzdevums bija novērtēt. Kādēļ es jūtos, kā viens no dienas lielajiem ieguvējiem?

Realitāte - vienā brīdī gribot vai negribot sāc salīdzināt. Tas droši vien ir iemesls, lai mēģinātu vērtēt biežāk. Bez kritikas pret atšķirībām, bez iedomības un pazemības, bez aizspriedumiem. Ja atšķirības nav pārlieku lielas, tad domāju, ka pat pēc dienas, kurā būsi ieguldījis lielu daļu savus spēkus, lai kādam tiešām palīdzētu, jutīsies ieguvis ko jaunu sev, un tā būs dienas vērtība.

Un tikai šī raksta pēdējos teikumos sapratu, cik ideāli tas sasaucas ar reiz tik mīļu dziesmu un vido, kuru skatījos vakar.

Varbūt tikai atmetot spītīgo(ās) toni (domas) mēs kļūstam labāki ... 

Sniegputenis - laiks, kad paliek tumšs pat no baltā.

Ko darīt, ja gribi? Viņš jau kādu laiku grib. Putas no lattes, kas rotātu augšlūpu, labu dienu, kura nebeidzas ar saules stariem aiz apvāršņa, lai dotu vietu sliktākai un mirkļus, par kuriem opis stāsta mazdēlam. Viņš grib. 

Bez visa tā, vēl jau ir pasaule, kuru pacelt un kalni kurus nolīdzināt, kas arī ir wishlist iekļauts. Pašā apakšā, ar maziem burtiem iekļauts arī nepazaudēt sevi.

Be as you wish to seem. 
Socrates 

Ir naktis, kurās viņš negrib vairs tikai gribēt. Viņš ir gatavs darīt...jau rīt. Vai tikai es šeit redzu ironiju?

Cik daudz ir jēga sastādīt vēlmju sarakstus? Kurā brīdī vēlēties kļūst bezjēdzīgi?

*Rītdien viņš izdarīs vismaz 1 mazu lietu, no tā, ko vēlas. Un tā turpinās ik dienu.

Par vēlu

Viņš un vēl viens. Tieši tik daudz cilvēku bija uz perona. Bruņojies ar divām somām, kolas pudelīti un pilsētas portālu iedvesmai viņš gaidīja. 13 minūtes bija viņam atvēlētā mūžība. Viņš stāvēja, gaidīja. Gandrīz viens.  Un šī viena atmiņa, par to, kas bija parādījies ekrānā vēl dienas laikā nelika mieru.

Ja tu kaut ko pietiekoši ilgi nelieto, tad iespējams, aizmirsti, kā to darīt, aizmirsti, kāpēc tev tas nepieciešams, un, kādēļ tev tas tik ļoti patika.

Dienu skaits jau sen bija nojucis. Pārāk sen kopš pēdējās reizes, kurā, kas vairāk par maza bērna vēlmi iegūt sev visu, bija parādījies viņa vēlmju sarakstā. Diemžēl, pārāk ātri iegūtais apnika, palika vecs vai nesniedza piepildījumu. Viņš gaidīja.Gandrīz viens.

Tikai elsas vēl atgādināja par garo ceļu no mājām. Viss, kas bijis pirms tam bija atstāts. Iedomība vai nevīžība – kāda starpība? Tam jau sen vairs neatlika laika, tāpat, kā domām par to.

Cimdus varot pazaudēt tikai tad, ja tie nav rokās.

Pagātne – tā esot vēsturniekiem, viņam piederot rītdiena – mirklis, kurā viss ir iespējams. Tikai jāsagaida rīta saules stars. Šodien esot nedaudz par vēlu. (Kam?)

Tā notiek ar visu. Tas patiesībā ir dabiski. Nekas uz pasaules nav radīts, lai turpinātos mūžīgi. Visam ir beigas un katrām beigām ir savs sākums. Iespējams, tieši tur slēpjas atbilde uz cilvēces (vai vismaz viņa) jautājumiem. Katrs mirklis, kuru viņš pavadīja gaidot, pietuvināja un attālināja viņu.

Viņam atvēlētais laiks, bija iztecējis.Vilciena taure un asa bremžu skaņa izdzēsa ikvienu domu no prāta. Tagad, tas bija tukšs. Viņš bija par 13 minūtēm tuvāk.

Par 350 un drusku

Dienā, kas bija gandrīz pirms gada sastādīju sarakstu ar lietām, kas man jāpaveic 12 mēnešos (SAITE). Lai nu kā, te ir tas saraksts:

Janvāris - tikt pie stipendijas.

Februāris - atrast partneri Valetīndienai  (14.02) [šī ir smieklīga]

Marts -  Labdarības projekts

Aprīlis -  Aiziet līdz kapiem pie vectētiņa un vecmammas [radās 31.01 vakarā, un uzskatu ka ir viena no labākajām, bet esmu sapratis, ka arī viena no grūtākajām]

Maijs -  Aizbraukt uz vismaz 1 semināru [Ja zināt ko labu iesakiet]

Jūnijs  - Pabeigt studiju semestri starp labākajiem 5 kursā

Jūlijs  - Aizbraukt ar velo uz Igauniju ar Reini [Dalība brīvprātīga]

Augusts - Road trip [brīva vieta dažādām ierosmēm]

Septembris - Palaists vismaz 1 biznesa projekts [ielikta tik vēlu, jo citi mēneši bija aizņemti]

Oktobris - Aizbraukt uz Siguldu (13.10)

Novembris - Salūts

Decembris -Ziemassvētku kartītes un dāvanas (23.12) [izliekaties, ka par šo nekad neesat dzirdējuši]

Man šķiet, ka 7 no 12 var vērtēt, kā pilnīgi nesekmīgu uzdevumu izpildes rādītāju... C'mon 58% nozīmē, ka es knapi esmu izpildījis pusi no kārotā. Tā kā šajā kritērijā mans gads varētu būt neizdevies. Izrādās, ka šis kritērijs ir vēl neprecīzāks, nekā mans izpildes koeficents... jo tajā pašā rakstā ieviesu tradīciju varētu mēģināt sastādīt + -

+

LSA, Studiju nodaļa, SPA10, Moldāvi un latvieši, ko satiku projektā, Nordea Rīga maratons Futbols, Kubs, Step by Step, Ēna, Nometne, Brauciens uz Vecāķiem, Nike Rīga Run, Ievēlēšana, SUNTU, S un A, biju uz salūtu, dzīvoklis Rīgā. 

-

Esmu kļuvis aizņemts, ļoti aizņemts, pārāk aizņemts. Esmu drusku palaidies mācībās... es saņemšos. Jāmācās plānot!

Kā ir šis kopsavilkums? Man šķiet, ka  drusku labāk atspoguļo gadu...  Par nākamajiem plāniem... vēl ir laiks, to sadomāt :)

P.S. Man gan nepatīk atskaites, bet šī bija forša

Līst sniegs

Bija rīts.. tukšs, un diemžēl arī vēss, jo ziniet ziema jau nav tas siltais gada laiks. Cilvēki apvelk mēteļus, uzauj zābakus un uztraucas tikai lai nepakristu. Nav brīnums, ka ārā snieg, ūdens nemaz nevarētu tam visam pa vidu palikt silts.

Vispār jau rīts bija tāds pats kā nākamie, tikai viņš, domāja, ka vēsāks, jo sen nebija pamodies viens un atgriezies teiksim, ka mājās. Kādēļ tad tik vēsi?

Dažreiz, un žēl ka tā, cilvēki neatrod laiku. Sāpīgi, ja tie ir darbi, kuri netiek padarīti. Traģiski - ja nav laika cilvēkiem. Reiz viņš teica, ka House sērija nedrīkst būt par šķērsli, vakardien viņam nebija laika to pat pateikt.

Tā nu viņš dzēra savu rīta kafiju ar pienu un skatījās, kā ūdens kļūst par pārslām. Sen jau lietus nebija lijis, viņam pie kājām līst tikai sniegs. Tikai viena doma jaucās pa galvu: Vai tā var būt pareizi? 

Vai tas var būt nepareizi? bija viņa atbilde. Laiks, ir tam, lai to tērētu, tērētu, cik labi vien māki. Divi sliktākie laika pavadīšanas veidi ir skatīties filmu n-to reizi un būt ar lūzeriem. Šo viņš bija paspējis.  Ja viņš nespēja atlicināt pat mirkli no tā, tad droši vien tas neietilpst viņa pa, pa pa. (Par tiem citreiz)

Mūžība var būt tikai viena diena...

Reiz, laiku atpakaļ es rakstīju par laiku. Man bija jānodzīvo pus gadu, lai ieraudzītu aptuvenu domas ekranizāciju šajā filmā.

Lai arī filma man tiešām patika. Bez visa cita es arī saņēmos šim ierakstam. 

Šonakt, patiesībā man ir jautājumu laiks ... 

Iedomājies visu pasaules laiku. Iedomājies, ja spētu dzīvot mūžīgi, ko Tu darītu? Iedomājies, ka viss, ko vēlies ir sasniedzams. Kā dēļ Tu dzīvotu? Kas būtu tavs iemesls, pamosties no rīta?

Vai nav tā, ka gandrīz viss kļūst nebūtisks? Vai nav tā, ka vārdam dzīvot, ir pavisam cita nozīme? Vai nesāc pārvērtēt savas vērtības? Kas tagad ir vērtīgāks - kārtējā dienas nauda, vai patiess draugs?

 Man ir tikai cerība, ka nojaušu...

Un ziniet, manas atbildes ir gandrīz tādas pašas, kā tad, ja man būtu palikusi tikai viena diena....

P.S. Tikai, lai pievilktu sevi pie zemes... dīvaini, bet šī funkcija ekstrēmu gadījumos tiecas tieši uz vienu un to pašu, jautājums, cik tālu ir ekstrēms?