Viņu fascinēja cilvēki. Kaut kas tajos bija tik ļoti interesants, ka viņš nespēja padoties tos pētīt. Redziet, viņš ir tāds īpašs. Viņš tiešām vēlās saprast lietas, un tic, ka tas ir iespējams. Vēl, viņš vēlas saprast cilvēkus, un parasti - tas nemaz nav sarežģīti.
Parasti, tas reducējas uz pavisam vienkāršām tieksmēm, kas vada cilvēka rīcību - par šīm vairāk ir Maslova piramīdā. Tas, kas viņu no tiesas fascinē - kādi ir iemesli, lai kāds vēlētos lēkt pāri kādam no tās līmeņiem?
Kāpēc, cilvēkam ir vienalga par savu tiesību realizāciju, ja viņš spēj sasniegt grupas atbalstu?
Vēl vairāk, nezināmā viņam ir, kad cilvēki uzzina, ka viņi spētu piepildīt iepriekšējo līmeni, bet nedarīt izvēlas to nedarīt, lai nezaudētu kādu no nākamā līmeņa vajadzībām.
Kāpēc mirklī, kad viņam ir iespēja izdarīt to, ko viņš vēlas, viņš spēj atrast iemeslus, lai to nedarītu?
Viņš vienmēr saka - dzīve esot jābauda. Šodiena patiesībā ir tieši piemērota diena, lai to darītu - Rīga viņam reti ir šķitusi tik tukšā un dienu papildina arī pāris sīkumi, kas ik katru no tām var padarīt baudāmāku un arī laiks aiz loga nebija galīgi zemē metams.
Pēdējā laikā, daudz bija sanācis dzirdēt par vasarām. Gudrie laika prognozes vīriņi pēdējā laikā daudz sākuši runāt par to, ka esam piedzīvojuši garāko vasaru cilvēces ticamajā atmiņā. Labi, ka laiks ir relatīvs, un daži - tie, kuri nepaspēja noķert šo, varēs mēģināt nākamajā iestāstīt sev, ka tā būs ilgāka.
Tā viņš sēdēja un prātoja, par vasaru un ziemu. Viņš labi apzinājās, ka ziema tuvojās. George.R.R.Martins apgalvo, ka pēc garām vasarām nāk vel garākas ziemas, un viņam ticēt ir patīkamāk kā laika vīriņiem.
Ko tad ja viņš nekļūdās? Vai iespējams, ka vasaras baudīšana jāsāk pārorientēt par ražas vākšanas laiku. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, jo garās vasarās tā gadās - tu mēdz aizmirst, ko nozīmē ziema.
Bļodas apakšā bija palikušas tikai 2 mellenes, kuras nedevās karotē, lai viņam būtu miers, lai varētu likt karoti pie malas un sākt darīt rudens darbus. 2 mellenes un malks saldināta piena, kas ļāva vēl kavēties ilūzijā...
"Tici visam, ko tev stāsta: uzraksti uz sienas, TV un internets."
Patiesībā šis būs pavisam īss ieraksts, jo es tiešām vēlos vienkārši padalīties ar saviem atradumiem no visu varenā interneta dzīlēm. Tas palīdz daudz ko uztvert citādi un pamāca pats par sevi. Tas, kas no visa man palika visvairāk:
"I just started to opening up, and I found out that the more open I was the more open people were back. "
/ Mark Suster /
Ir pavisam daži, kas šo pēdējā laikā dzird pavisam bieži - bet atklātība ir tas, kas mums var palīdzēt. Jo mēdz teikt, ka:
Nu jau sāk iet par traku. Pārāk daudz - "tas man nav jādara" un pārāk maz "es vēlos izdarīt kaut ko labu" ir iezadzies ikdienā. Tad nu lai man pašam kļūtu skaidrs, kā tad es domāju - nolēmu pierakstīt.
Kad es mācījos vēsturi man stāstīja, ka demokrātijas dzimtene bija Senā Grieķija. Tur cilvēki (mūsdienās - brīvie vīrieši) esot pulcējušies tirgū - agorā un noturējuši tautas sapulces, kurās izlēmuši svarīgākos jautājumus. Šādās sapulcēs tad arī ievēlētas svarīgākās amatpersonas, kuras bez algas darbojušās savas tautas labā. Grūtos brīžos sasaucot visus kopā, lai izlemtu kā rīkoties. Protams, dažreiz (kara gadījumos) tauta izvēlējās sekot vienam līderim, bet tad viņām bija pilnīgi skaidrs, ko šis līderis vēlas panākt.
Pie kā mēs nereti nonākam šodien? Informācijas ir reāli par daudz, lai to uztvertu. Informācijas ierobežotība ir resurss to rokās, kas prot ar to manipulēt. Cilvēki, kas ir pie varas saņem informāciju par svarīgiem lēmumiem, un neizpauž to tālāk - drīzāk noklusē. Tādējādi tiek veidota sabiedrība, kura lēmumus nesaprot un pārstāvniecība, kura nesaprot sabiedrību. Neesmu šī eksperts, bet ir mirkļi, kuros dezinformētība noved pie vienaldzības - vienaldzība, pie zemas aktivitātes.
Saliekot šo kopā - saprotams, ka vieglāk manipulēt, bet vai struktūrās, kurās tas iespējams nevajadzētu veicināt caurspīdību?
Te nu mēs nonākam pie sākuma, šai domai - cilvēki ievel pārstāvjus, un cer, ka tie rīkosies gudri, un informēs cilvēkus par notiekošo. Tā vietā - tie izvēlas lemt, un aizbildināties ar aizņemtību, kad lēmumi jāizskaidro. Lai jau mūsu elektorāts nāk pie mums, ja tiem interesē, ko mēs darām.
Viss, kas izmantots turpmākajā rakstā - pilnīga fantāzija, bet pirms tā ieteikums iepazīties ar relīzi, kā arī ar analizējamajiem datiem (Vēsturiskie dati -> 6 mēnešu likme, ieteikums aplūkot izmaiņas periodā no 2007 gada).
Dažreiz gadās kādam kaut ko apsolīt. Tas nemaz nav slikti. Tikai, kas notiek tad, ja solītājs, patiesībā nevar izpildīt solījumu. Parasti - tas tiek saukts par negodīgu, un tam vairs neuzticas.
Ar tādiem, kuriem nav visi vēži vienā kulītē gadās, ka, ja kādā no kulītēm ir mazāk nekā apsolīts - tad vēžus vienkārši pārliek uz citu. Nav slikti. Tikai tad kādā citā arī paliek mazāk.
Tad kad runa ir par publiskiem labumiem - valsts pārvaldi, vēžu ir tieši tik, cik ir. Pieliekot vienā kulītē, otrā to nepaliek tik pat. Secinājums, lai kādam iedotu par 500 000 vēžu vairāk - kādam tie jānoņem.
Kā tas dzīvē gadās - parasti paņem nost lielākajam bērnam - jo tas taču ir vecāks. Negribu iegrimt sīkumos, bet ko tad ja vecākais jau tā tiek turēts pusbadā (var lasīt kā - saņem mazāk nekā mazākais)? Ārsti saka - ap studentu gadiem nepieciešams vairāk kaloriju (patiesībā uz pusi vairāk vidējajam vīrietim http://www.medicalnewstoday.com/articles/219305.php). Secinājums - konstanti ņemot vēzīšus no vecākā un atdodot jaunākajam - viens aptaukojas un otrs nav gana paēdis. Vai tiešām ir labi redzēt aptaukojušos bērnus un izkāmējušus pieaugušos? Un kur tad tie vēži radās, ko iedot, ja jau neviens skaļi nebrēc, ka atņemti?
"Šeit paliek pāri - varam atdot mazākajam!" - ir fantastiska atruna, kuru lietot, kad vienā no ēdienreizēm esi salicis lielajam 1 porcijas vietā 3,26 porcijas [ FM:(1.16+2.05+2.48)/3 = 1.9; IZM = 6.2 ; 6.2/1.9=3.26 ]. Tas nekas, ka pārējās viņam konstanti ir par maz?
Es ceru ka pienāks diena, kurā solīsim tik cik varam izdarīt, beigsim lepoties par to, ko esam "atraduši" citu maciņos un ļausim rēķināt un citus darbus darīt tiem, kam tie būtu jādara. Gadījumā ja jums arī gribas "atrast naudu" - mans ieteikums : 1) aizņemties naudu uz diviem gadiem, par kuru jāmaksā RIGIBOR likme 2) sarēķināt cik par šo naudu būtu jāmaksā, ja likme ir 6.2% 3) nolikt aprēķināto summu atsevišķā kontā ar automātisko % maksājumu RIGIBOR lielumā 4) aizmirst par šo 5) pēc 2 gadiem, kad nauda tiek ieskaitīta jūsu kontā - izlikties, ka to atradāt!
(amatpersonām ar šo ir grūtāk, ja naudas apjoms liels - katru gadu jāuzrāda noguldījumi)
Šodien ienāca prātā situācija par lēmumu pieņemšanu - konkrētāk, par to, kas notiek, ja tie, kas pieņem lēmumu nezina specifiku, vai kopbildi.
***
Bija reiz uzņēmums, kuri raka kabeļus. Darbs ne pārāk sarežģīts - izrakt bedri, ielikt kabeli, aizrakt ciet. Protams, kabeļu rakšanai arī ir standarti - kabelim pēc iespējas jāiet taisnās līnijās (tā lētāk) un metru zem zemes.
Tā arī viss bija labi - līdz bija jāpieņem jaunais darbinieks. Lai nebūtu strīdu - tika sasaukti 3 īpašnieki, kas nu pieņems lēmumu.
Pagāja laiks līdz tie saradās kopā, apsveicinājās un varēja sākt novērtēšanas procesu. Pavisam pieteikumi bija no 4 cilvēkiem - grāvjrača, kaprača, mācītāja, armijnieka un izbijuša kabeļu racēja. Tad nu viņi sāka skatīt pieteikumus. Gravjracis pieteikumā ierakstījis, ka var izrakt 20 m taisna grāvja dienā. Kapracis, ka var izrakt 12 m^3 dienā, mācītājs teicās, ka ātri mācas, un ir labs cilvēks, armijnieka pieteikumā bija teikts, ka varot rakt no rīta līdz vakaram taču kabelists bija norādījis - dienā varot ierakt 10 m kabeļa.
Lielie priekšnieki, lai arī sen kā paši nebija rakuši sāka spriest. Salīdzināja visus pēc pieteikumiem un nolēma, labākie esot grāvjracis, kapracis un armijnieks, kurus varētu mēģināt noprovēt.
Nākamajā dienā iedodot visiem lāpstas teikuši, ka ap mājas stūri jāizrok 5 m tranšeja jāieliek vads, un jārok ciet. Dienas beigas nākuši skatīties rezultātus. Grāvjracis, bija izracis taisnu līniju, gar vienu sienu ielicis kabeli un aizbēris. Kapracis, sēdēja savā piecus metrus dziļajā bedrē, un netika ārā, kamēr armijnieks vēl joprojām raka, jo, kā saka armijā - jārok no šejienes līdz vakaram.
Tā kā atbildes nebija - priekšnieki nolēma pasaukt mācītāju, lai tas izrok. Kā nekā - labs cilvēks. Dienas beigās mācītājs turpat kur atstāts arī sēdēja - viņš visu dienu bija lūdzies, lai Dievs viņam palīdz, bet neesot palīdzējis.
Trešajā dienā pasauca bijušo kabeļnieku un deva to pašu uzdevumu. Pēc pus dienas šis bijis klāt un prasījis vēl darbu.
Iespaidi no diskusijas "Jauniešu bezdarbs - mērķis vai pašmērķis."
Reiz man likās, ka ir labi būt dāsnam.Tad man sāka mācīt ekonomiku. Tur teica - ka ir tāds piedāvājums un pieprasījums. Nepietiek ar to, ka ir cilvēki, kas grib dot - vajag arī kādu, kas grib ņemt. Tad kad šie abi satiekas ir tirgus. Veidojas cena un daudzums, par kuru cilvēki ir gatavi dot un ņemt.
Tālāk stāsts turpinājās - ja palielinās piedāvātais daudzums, tad samazinās cena. Man šķiet, ka šie ir procesi, ko nu jau māca 7. klasē.
Un tagad mēs tiekam pie šodienas, tikai stāsts ir tas pats -ir pieprasījums un piedāvājums, tikai kā tas dzīvē mēdz gadīties - ne viss notiek taisnās līnijās. Darba spēka tirgū arī. Iemesli kādēļ tās līnijas nav taisnes - varētu tikai sākt skaitīt. Pieprasījumam: Darba spēka pieprasījumu pie salīdzinoši zemām cenām varētu dēvēt Latvijas mēroga par neizmērojamu - ir tirgi, kuri ir brīvi eksportam, ka tikai būtu, kas ražo, tad jau būtu arī uzņēmēji utt. Sliktais šajā līnijā - ir algas līmenis par kuru neviens pat nedomā strādāt - to dēvē par iztikas minimumu, vai līdzīgi (esmu tikai drusku ekonomists). Piedāvājumam: Šī līnija man patīk daudz labāk, jo problēmas ar to ir mazākas (teorētiski). Re var redzēt, ka ir mirklis, kurā kāds būtu gatavs maksāt kaudzi naudas par to vien, ka tu viņam esi. Problēma, kas parādās - vai tu esi gana labs? (Vai tev pietiek zināšanu?) Ne velti šodien Vinķeles kundze teica, ka daļa problēmas atrisinājuma slēpjas izglītībā.
Tagad sekos mazs stāsts:
Sahārā, kāds ceļotājs satika tirgoni. Tirgonis viņam jautāja - vai tev ir kompass, karte un ūdens. Ceļotājs atbildēja, ka nav. Tirgotājs teica - es pārdošu tev karti par 100$ kompasu par 500$ un ūdeni par 1000$. Ceļotājs bija no Eiropas, izglītots vīrs, zināja, ka tuvākā pilsēta ir tikai pāris kilometru attālumā, ka polārzvaigzne ir ziemeļos un viņam bija metāla blašķe ar ūdeni. Tādēļ viņš atteicās. Tirgotājs uz atvadām novēlēja jauku ceļu un iedeva ceļotājam kārtīgi padzerties. Kad ceļinieks bija devies ceļā, izrādījās, ka pilsēta uz kuru viņam jādodas atrodas nevis uz Ziemeļiem, bet Ziemeļ-austrumiem, pāris kilometru attālumā taisnā līnijā, nevis pār kāpām un klintīm, un metāls mēdz sakarst saulē. Piedevām, viņš izgāja pa dienu. Pēc pāris dienām pārdevējs atrada ceļotāju tuksnesī. Nomaldījušos un izslāpušu. Ceļotājs teica, ka ir gatavs nopirkt visu divas reizes dārgāk, un par ūdeni atdos visu kas viņam būs palicis. Pārdevējs pārdeva. Tas, ko ceļotājs bija iemācījies:
zināšanas par iešanu nenozīmē, ka proti iet;
prasme iet nenozīmē, ka tiksi galā;
tas, kā tev vairāk nav ir vērtīgāks nekā tas, kas tev nekad nav bijis;
Šodienas diskusija man atgādināja šo stāstu, ko man reiz no TV kastes stāstīja Disneja multenes varoņi. Ir skaidrs, ka mums ir piedāvājums, kā nekad. Mazos melnos (paldies Lelde) baltos, un visus citus var atvest cik vajag, un viņi raks. Lai arī pratīs - neviens viņus par to pie ekskavatora stūres neliks. (tas par divām pirmajām mācībām)
Tas, gan ir mazākais, ko šodien vēlos pateikt. Diskusijā daudz runāja - nabaga jaunieši, viniem nedod darbu. Nabaga jaunieši algas ir par mazu. Kad es domāju par darba tirgu - man nepatīk apziņa mani nopērk, un tad nu paverdzina, kā nu darba devējam tīk. Kāpēc pērk? Iedod viņiem "padzerties". Iespējams, viņi nemaz nezina, ka esi viniem nepieciešams. (God Jesus, ja iepriekš bija ekonomika 1.01. tad nu ir mārketings). Pamēģini aiziet un kādam palīdzēt - tāpat, par neko. Izdari tā vēlreiz. Ja šie cilvēki domā par nākotni, pateiks paldies jau pirmajā reizē. Ja ne, tad mirklī, kad viņiem tevi vajadzēs, būsi jau dārgāks.
Es, protams, saprotu, ka mēs, kā nācija esam pieraduši dot. Man arī patīk labāk nekā ņemt. Man, protams, patīk ļaudis, kas saka, ka Latvijai (valstij) jādod viņiem darbs. Patiesībā - tas, ko viņi vēlas, dot savu darbu valstij. Valsts sektors (loģiski - maksājot mazāk, kā privātais) tiešam dod darbu, lai citiem (un pašiem sev) nodrošinātu atsevišķus servisus. Vai tad paskatoties uz to, no šī viedokļa nav loģiski saņemt nedaudz mazāk?
Lai nu kā. PSRS mūs laikam jau ir pieradinājuši dot savai valstij savu darbu. Žēl, ka tajā laikā tie, kas no tā visa saņēma bija tie, uz ko tagad visi ir nikni un sauc par Oligarhiem.
Baigi gari. Vakaram dziesma kurā dzied par to pašu. Ziniet, ja es pat nepieskaros pašam piedāvājumam, kurš kropļotu ekonomiku, laikam jāsaka tas, ko jau kādu laiku neesmu teicis:
Labākais veids, kā risināt problēmu ir to risinot.
Visi tie, kam pēc šodienas diskusijas, tiešām ir grūti atrast darbu - pamēģiniet kaut ko jaunu, iespējams iepatīkas.
