Kārlis Ulmanis esot bijis izcils līderis. Viņš esot pacēlis Latvijas ekonomiku, līdz zelta laikiem, sakārtojis lauksaimniecību, un viss ir plaucis un zēlis. Mēs bieži atminamies šos laikus, un daži no mums pat saka, ka tas bija labāk? Kas ir tas, kas mums liek domāt par autoritāru varu, kā par “labākiem laikiem” un vai tiešām demokrātija ir pilnīgi nespējīga pārvaldes forma?
No 1941. – 1991. gadam esam dzīvojuši komunistiskā sistēmā, kurai pēc savas definīcijas (aut. komunisms – sabiedrības iekārta, bezšķiru sabiedrība, kurā sabiedrības locekļi ir vienlīdzīgi tiesībās) ir vissociālāk orientētā, kādas līdz šim pasaulē ir piedāvātas. Tai vajadzēja nodrošināt pārticību visiem tās iedzīvotājiem vienādā līmenī. Šī sistēma izrādījās nefunkcionējoša, jo īsti nespēja piedāvāt iespēju iesaistīt visus sabiedrības locekļus aktīvā pārvaldībā, un dažkārt nespēja nodrošināt pat cilvēka pamatvajadzības, kas izraisīja tās sabrukumu. Taču tā noteikti atstāja paliekošu mantojumu.
Kāds latviešu mūziķis savā darbā minēja, ka
“60 gadu laikā, riktīgi ierūsēja vēlme uztvert lietas tādas, kādas tās ir.”
/Gustavo/
Tieši, padomju režīma ļoti neprasmīgāpolitika, kas pretstatīta “Ulmaņa laika” ekonomiskajiem sasniegumiem (ignorējot ārpolitisko fiasko, kas beidzās ar Latvijas okupāciju), ir veids, kā mēs aizvien esam audzināti ar viedokli viens vadonis ir labāk par daudziem. Šo viedokli arī pilnīgi var saprast, jo tieši šī ilūzija (vai centieni sevi apmānīt), bija tas, kas latviešiem ļāva pārciest PSRS okupāciju un atjaunot neatkarīgu valsti, ar cerībām, atjaunot kādreizējo varenību. Tiesa, atgriezties, tika izlemts nevis Ulmaņa autoritārismā, bet demokrātijā.
Cilvēku domāšana mainās daudz lēnāk nekā valsts iekārtas, un tieši tādēļ 90.tos un daļu jaunās tūkstošgades pavadījām “demokrātijā”. Kamēr lielākā daļa vēl aklimatizējās un tikai pierada pie rietumnieciskās ideoloģijas “ja neko nedarīsi, nekas nenotiks”, daži to izmantoja savā labā. Aristotelis dažu pārstāvju valdīšanu pār citiem sauc par oligarhiju, ko mēs izlikāmies redzam kā demokrātiju. Šis laiks post-padomju cilvēkiem, kuri tika mācīts daudz neizlekt, nebūt neuzlaboja iespaidu par to, kurš no valsts pārvaldes modeļiem diktatūra vai demokrātija ir labāks, jo lielākā daļa tikai aizvien vairāk izjuta ienākumu nevienlīdzību.
Latvijas demokrātija ir paradījusi savu nespēju šo problēmu risināt, kas neizraisa pārsteigumus zinot, ka zemākā parlamenta deputāta alga bez piemaksām ir lielāka nekā vidējā alga Latvijā, kas vairākumā gadījumu pēc pieejamajiem datiem tos ierindo starp 10% turīgāko latviešu. Tā turpinot mēs varētu nonākt 17. gadsimta Francijas situācijā, kur valdošā elite bija pilnīgi atsvešināta no tautas problēmām, bet maz ticams, ka giljotīnas vai ieroči, mūsdienās labākais līdzeklis.
Iespējams, ka vienīgā atbilde, uz jautājumu, kā mums noticēt demokrātijai un to atjaunot, slēpjas pašā vārdā. No Grieķu valodas “demos” un “kratos” tiešā tulkojumā ir “tautas vara”, no kura mēs esam aizgājuši pavisam tālu. Pēdējo vēlēšanu aktivitāte ir pierādījusi – valda mazākuma intereses, ko diemžēl, tikai pastiprina vēlēšanu sistēmas vājums. Dīvaini, ka valsts, kurā vienā no pirmajām tika ieviests elektroniskā iespēja pieteikt likumprojektus vēl joprojām nav tikusi līdz elektroniskām vēlēšanām. Tad nu sanāk, ka tie, ko mēs lielām par sasniegumiem, kā valsts pirmrindniekus, aizrāda, ka esam atpalikuši.
Mēs dzīvojam laikā, kurā tehniskās iespējas demokrātijas realizācijai ir labākas kā jebkad. Es ceru, ka mēs atmetīsim spītību un aizspriedumus, kā arī mums pietiks politiskās gribas, lai ieviestu elektronisku balsošanas sistēmu. Iespējams, tas ļautu netērēt 2 miljonu referendumam pēc kura jārīko vēl dārgākas vēlēšanas – ļaujot iesaistīt mūs valsts pārvaldē aizvien biežāk, tādējādi izlabojot sistēmu, kuru mēs kļūdaini saucam par demokrātiju.
Šodien, esmu pavadījis vismaz 3 stundas ar krustdēlu un viņa māsu un redzējis to, ko, līdz šim lasot, man nācās tikai atsaukt atmiņā. Tas ir neaprakstāms skaistums ar kādu bērni spēj izbaudīt ikkatru lietu pasaulē, un atklāt, kāda tā ir. 
