Simplicity - overrated

Dažkārt, bet tikai dažkārt, man šķiet, ka cilvēki pārvērtē patieso ieguvumu no dažām darbībām, lietām. Kādu laiku atpakaļ dzirdēju smieklīgu citātu:

We should keep it simple. Let's set some ground rules.

/Friends, with benifits/

Jau toreiz manī tas izsauca smīnu. Divi teikumi, kuri nolikti blakus ar tik lielu plaisu pa vidu, ka nekas, un nekad nespēj to aizpildīt. Iedomājies sarežģītāko procesu uz pasaules. Man varētu derēt, piemēram, skudru kolonijas uzbūve. Nav ne jausmas, kā tā strādā.Vikipēdijā pat tām ir sarakstīts neiedomājami daudz. Netici paskaties pats. Kādēļ, tas ir tik sarežģīti, manuprāt? (jo droši vien ir biologi, kas specializējas skudrās, kam tas nav nekas īpašs) Tas viss notiek pēc zināmiem noteikumiem, vai likumiem. 

Tagad iedomājies pašu vienkāršāko darbību pasaulē. Man varētu derēt gulēšana. Lai gan arī vikipēdijāir vēl vairāk informācijas nekā par skudrām. Lai nu kā, man šķiet, ka šis process ir pakļauts varbūt tikai vienam noteikumam - lai izdzīvotu tev ir jāguļ.

Lai nu kā, man šķiet tendence ir diezgan skaidra jo mazāk noteikumu, jo vienkāršāks process. Kas arī atklāj iepriekš minēto teikumu pretrunu. Tas, kas mani patiešām pārsteidz - cilvēki domā, ka vienkāršība ir labākais, kas ir. Es domāju, ka tā lielākoties ir muļķība. Jo tikai ideālā sabiedrībā anarhija ir izcilākā pārvaldes forma.

Vienkāršais ir skaists, līdz mirklim, kad ir jāpieņem lēmums, vai jāattīstās. Tas šķiet ir mirklis, kurā, nākas saprast likumus, un tālāk ir jāatceras, ka tie tika izveidoti, lai virzītos konkrētā virzienā, ja vēlies to mainīt, maini noteikumus, bet diez vai dzīvot bez noteikumiem, ir labākais, kas ar cilvēku var notikt. Dažreiz tieši zināšanu trūkums par notiekošo, mums traucē, lai atrastu nākamo soli.

Melnbals - mana mīļākā krāsa

Reiz viņš no kāda, kurš šķita ļoti gudrs, dzirdēja frāzi: 

Labie darbi tikai dažreiz paliek nesodīti...

Arī toreiz, tāpat kā tagad viņš turpināja jautāt: 

Tad kādēļ?

Pēc neilga mirkļa, večuks atbildēja: 

Jo dažreiz tikai tā var tikt uz priekšu.

Bet viņā vēl palika jautājums: 

Un kā ir ar sliktajiem?

Pavisam neliels smīns iezagās lūpas kaktiņā:

Tie parasti domā, ka sods ir pašsaprotams.

Bet viņš vēl nedaudz nesaprata: 

Un kāda tad ir atšķirība?

Viņi nevēlās uzzināt kādēļ, bet parasti Tas nemaz nav par To! 

Tāpat vien

Kad biju bērns ticēju, ka ir lietas, kuras notiek tāpat vien. Man šķita, ka puķes zied, jo ir pavasaris, un pavasaris ir jo tikko bija ziema. Protas, ka ziemas galvenais priekšnosacījums bija sniegs, bet sniega ziema. Tātad viss notika tikai tādēļ, ka bija jānotiek.

Kā izrādījās vēlāk, šīs elementārās lietas notiek, jo tām ir mērķis. Puķes zied, lai spētu nodrošināt sugas eksistenci, gadalaiki ir atkarīgi no zemes rotācijas ap sauli, kas savukārt notiek dēļ gravitācijas. Katram procesam un darbībai ir kāds spēks, kas to veicina.

Jau augot lielākam, man šķita, ka arī pasākumi notiek tādēļ, ka tiem ir jānotiek. Ballītes ir pašsaprotamas, un autobusi nāk, jo tā jānotiek. Tie izrādījās vēl vieni dzīves maldi. Ballītes tiek organizētas, jo cilvēkiem tās patīk un autobusi nāk, jo kāds ir izplānojis to sarakstu, lai cilvēkiem būtu vieglāk nokļūt pie mērķa. It visam aizmugurē ir darbīgas rokas, kas to dara, spēks, kā iepriekš rakstīju.

Šī nedēļa ir noslēgusies ar jaunu domu, pie kuras atgriežos atkal un atkal: Ja neko nedarīsi, nekas nenotiks. Protams, tikai fantastikas filmās varoņi vieni spēj izglābt pasauli, mūsu pasaulē tā nenotiek. Droši vien tādēļ šis teikums strādā vēl vairāk, jo ja pareizi atceros šādi skan pirmais sakāmvārds, ko iemācījos angliski.

One is not a fighter, but one can make a difference.

Protams, ka skan demogoģiski, bet ir taču vēlēšanas. Kad tev pēdējo reizi izdevās apgāzt kalnu vienam pašam?

Re-forma un Re-evolūcija

Man patīk paskatīties uz vārdiem, no cita skatu leņķa. (Re, es pat analizējot latviešu valodu varu izmantot matemātiku.) Paskatoties uz šiem vārdiem, ir skaidrs, ka abi apzīmē pārmaiņas. Vēsturē man reiz mācīja, ka revolūcijas  esot tās, kurās cērt galvas, bet reformas tās, kurās tiek pieņemti lēmumi valdībā. Toreiz man šķita, ka viedoklis, kur man mācīja, bija – atbalstīt reformas, jo revolūcijas ir sliktākas.  Nemāciet cilvēkiem savu viedokli, māciet kā to izveidot pašam.

Šodien, es ticu ka ar formu mainīšanu dažreiz nav gana.  Lai cik mēs mainītu kulītes, nekas jau nemainās, ja pildījums ir tas pats. Dažkārt mirkļi prasa pēc nākamā pakāpiena. Lielais jautājums tikai paliek, kā atrast soli un nākamo pakāpienu?  Kā, lai atšķir vienu no otras.

Manā galvā, reforma ir jaunā radīšana savienojot to ar veco risinājumu, revolūcija ir jaunās metodes ieviešana, un vides pielāgošana tai. Varat saukt mani par ideālistu, bet varbūt mums ir pienācis laiks palaist vaļā to, kas mūs tur pie vecā?

Pasaki man kā jauns risinājums var būt sliktāks par neesošu? 

Drosme: Mirklis, kurā rodās pārmaiņas.

Tev te patīk?

Nevisai.

Ir mirkļi dzīvē, kuros vairs (atkal/vēl joprojām) nav labi. Šķiet, ka nav prieka no dzīvošanas un tā ko dari. Šajā brīdī, teorētiski, vajadzētu darīt, ko tādu, lai situāciju uzlabotu. Smieklīgi, bet šīs ir arī mirklis, kurā izrunāju paradoksālāko frāzi pasaulē „Ja nu paliek sliktāk?”

I gotta something to lose, so i have to move.

/Kanye West/

Cilvēki paliek vietās, kuras viņiem it kā nav labākās jo baidās, pazaudēt to kas ir, bet varbūt ir vērts paraudzīties, kas jau ir zudis no tā, ka atrodies te? Varbūt pazudīs arī pārējais, ja nedosies prom.

Zini, nevienam labāk nav kļuvis no  stāvēšanas.

Man jau sen nav ko zaudēt, un jau sen man šķiet, ka ja būtu devies tālāk, kaut mirkli agrāk, man vēl būtu kaut kripata ideāla. Man kādreiz mācīja, atrodi savu ideālo vietu un paliec tur, jo labākais ar tevi ir noticis. Tagad es ticu, ka apstāties ir vērts tikai vienreiz dzīvē,  bet līdz tam tā ir tikai iespēja kāpt, un savu kalnu izvēlamies mēs paši. Dižākie, tā arī nekad nesasniedz virsotni.

You miss 100% of the shots you don't take. 
/Wayne Gretzky/

Vai tiešām tu domā, ka arī stāvot lietū paliec sausāks?

Jo dažreiz ir par maz.

Paldies!

Par ko?

Par to, ko izdarīji!

Ir viens vārds, kuru lielākoties ir ļoti patīkami dzirdēt. Paldies. Lai cik jocīgi nebūtu, dažreiz tas ir daudz vairāk nekā alga vai materiāla pateicība. Dažreiz, tas ļauj pa īstam apzināties tava darba vērtību, un dod iedvesmu turpināt. Ikviens, ar kuru kopā ir sanācis piedzīvot, ko labu ir pelnījis, vismaz šo mazo (vai arī ne tik mazo) vārdu no tavas (manas) mutes.

Paldies!

Par ko?

Par to, ka nepadevies!

Ir notikumi, kas dzīvē nav tādi, kādus tos iedomājamies. Procesa laikā parādās dažādi šķēršļi.  Patiesā dzīves māksla ir, mirkļos, kad šķiet, ka nav vairs nekā, atrast kaut ko, kaut vai mazu, un pierādīt, ka ar to pietiek, lai cīnītos.

Paldies!

Par ko?

Ka parādīji man ko jaunu!

„The Only Reason to Give a Speech Is to Change the World” Nick Morgan

Ja  tev ir izdevies, ar to, ko tu dari , saki vai tici mainīt kāda pasauli, tad zini, tas bija to vērts. Ir tik daudz reizes, kad tā nenotiek. Bet tev ir izdevies, un tātad izdarītais nav bijis par velti.

Paldies!

Par ko?

Par to, ka es smaidu!

Nav nekā labāka, kā justies labi. Nav nekā, kas liek justies vairāk dzīvam, kā labsajūtas mirkļi. Nav nekā, ko es novērtētu vairāk, kā cilvēks, kurš spēj padarīt dienu labāku. Nav nekā, ko es mainītu  pret mirkli, kurā tavas lūpas savelkas šajā skaistajā izteiksmē.

P.S.Es reti rakstu, kādam citam. Parasti es to daru lielākoties sev, bet šoreiz es ceru, ka ikkatrs, kurš ir bijis ar mani šajā vasarā un izlasīs, atradīs kādu paldies arī sev. 

Pat tavi čuksti var būt skaļāki, kā pūļa kliedzieni.

Vai tu proti runāt?

Protams, to taču prot katrs.

Cilvēkiem ir tāda briesmīga īpašība, uzskatīt, ka viņi visu dara pareizi. Varbūt ne visiem, un ne par visu, bet pamatā tieši tā arī ir. Šoreiz es pat nerunāšu par visām dzīves darbībām, kurās mums šķiet, ka esam zvaigznes. Pietiek tikai, ja padomājam par to, ko runājam, un ko pasakām.

Vai tad, kad tu runā, tevi dzird?

Protams, nevar taču nedzirdēt, ja kāds runā.

Es reiz biju kādā vietā, kur man stāstīja, ka teju ikkatru teikumu var aizstāt ar īsāku, daudz koncentrētāku - tādu, kurā ir tevis izteiktā teikuma domas esence. Patiesībā, stāstītājs deva mums kādus 5 jau definētus paraugus, un ticiet, daudz, no tā, ko pateicām varēja reducēt tieši uz tiem. Iespējams, tas ko sakām ir vienkāršāks, nekā domājam?

Un ko cilvēki dzird, ja ieklausās tajā ko saki?

Ilgu laiku domāju, ka cilvēki mani nesaprot. Iespējams, un ļoti ticams, ka tā arī bija. Smieklīgi (protams, tikai tagad), jo man likās, ka viņi neprot manī klausīties. Šobrīd, es drīzāk domāju, ka es nepratu stāstīt viņiem. Uzgāju kādu video, kas vēlreiz atgādināja, cik svarīgi ir ne tikai runāt, bet mācēt pateikt to, ko vēlies.

Varbūt tas arī ir tikai fake klipiņš, bet patiesība stāv ļoti tuvu tam. Dažreiz tiešām svarīgākais ir nevis, ko tu saki, bet gan kā tu to dari.