Starp apziņas brīžiem īsti nesanāk elpu ievilkt

Pirms neilga laika, patiesībā vēl šonedēļ, grasījos publicēt rakstu par to, ka labāk kā uz mirkli iegūt ir nezaudēt. Laikam jau es nedaudz nokavēju...

Dzīvē esot dīvaina vieta. Tajā ir mācības, kuras seko viena otrai. Cilvēka izvēle - tās pieņemt vai nē. Tad, ja atteiksies, neuztraucies - tā atkal un atkal tiks nolikta tavā priekšā, līdz būsi gatavs. Neuztraucies, ir tikai dažas patiessības par šo:

• tu kļūdīsies - visi kļūdās, un neviens nekad nav bijis perfekts ar pirmo reizi.
• būs mirkļi, kuros tev šķitīs, ka sabrukusi ir pasaule - neesmu piedzīvojis to dienu, kad pamostos un manējā būtu pazudusi.
• ja nepadosies gana ilgi - būs mirkļi, kad viss izdosies lieliski - izbaudi tos, jo mazie panākumi ved pie lielajiem
• visa pamatā ir un paliek darbs (treniņš) - ja ceri, ka kļūsi lielisks, neko nedarot - tu kļūdies
• šim ir jēga tikai katru dienu to atgādinot sev.

Viņš stāvēja Vecrīgā. Tiktiko sasodīti auksts lietus bija nogāzis pār viņu. Ne tik daudz, lai uz ielas paliktu peļķes, bet tieši tik, lai tas lēni sūktos cauri drēbju slāņiem un liktu viņam justies sasodīti ne savā ādā. Tikai pāris dienas bija pagājušas no mirkļa, kad viņš jokoja, par to, kā viss varētu beigties. Patiesībā, jau tad viss bija izdarīts, lai beigtos.
Viens telefona zvans bija mainījis vakara noskaņu.Viņš bija pievīlis sevi - šķiet, ka tā ir smagākā no pievilšanas formām. Viņam šķita, ka viņš zināja - cilvēki mēdz piedot- viņš atklāti cerēja - šī būs tā reize. Viņu biedēja vienīgi paša nespēja samierināties - pēdējo reizi, tas maksāja daudz.

Teorija ir vienkārša -  cilvēks ir cilvēks. Cilvēkam ir vājības, un vēlmes. Vājība - runāt par daudz, vēlme - palīdzēt, jo šķeit, ka zini, kā būs labāk. Cilvēks ir cilvēks -viņš kļūdās. Tas visiem ir skaidrs, bet tas nevienam nav jāpieņem. Kļūdas ir tās, kas atšķir tos, kuriem izdodas, no tiem, kuriem nē. Spēja mācīties no kļūdām, tos, kuri vēlās, no tiem, kuri nē.

Neatbildētie jautājumi ir jāatstāj neatbildēti. Dažreiz tā vienkārši ir vienīgā iespēja..

Relativitātes teorija

No sākuma uzliec šo, lai manam stāstam ir pareizā fona mūzika..

Stāsts ir pavisam vienkārš, un visiem sen jau dzirdēts. Patiesībā par to, par ko ir dziesmā. Šodien es atkal sapratu, ka nav nozīme tam, cik labs esi vai neesi uz papīra vai prātā. Parasti viss izšķirās tikai mērīšanas brīdī, un tad viss kas var gadīties - neprecīzi mērāmie, mazi pirkstiņi, kuri piespiež svarus, vai iespējams vējš, kurš liek zaudēt līdzsvaru - viss kas var gadīties.

Dažreiz tieši tik daudz pietrūkst, lai būtu gana labs, kā solis līdz parkam. Neatbildēts paliek tikai jautājums, kā to izdarīt. Patiesībā, jau tieši tik daudz arī pietrūkst - zināt, kā, lai mūsu pasaule kļūtu lielāka. Tici, tad jau vairs nebūs svarīgi, ko teiks kaimiņi aiz sienas, jo zināsi, ka pasaule nav liela - ir tavējā, bet tā ir kļūvusi lielāka.

Rēzeknē LATC redzēju kā pāris jaunieši, iespējams nedaudz vecāki kā es, izdomājuši jaunu veidu, kā saspraust papīru. Izdomāja, kā to saražot un kam pārdot. Tagad visu dienu rodās jaunas un jaunas saspraudes - viss ģeniālais ir vienkāršs. Viss, kas viņiem bija - know how, un viņu tirgus(pasaule) kļuva lielāka.

We cannot wish for that we know not.

Voltaire

Lai zinātu, ko vēlies ir jāzina, ko vari vēlēties, bet lai zinātu, ko vari vēlēties ir jāatrod robeža, kad to vairs nevar (un jāpastumj tālāk).

Oglekļa savienojumu skaistums

Gana zīmīga diena šogad ir 13. maijs. Bez visa cita, man šķiet, ka es to varētu atzīmēt, kā dienu, kurā sākās plastikāta diktatūra manā pasaulē. Nepārproti, es jau nekad neesmu bijis zaļais, vai neadekvāti uztraucies par to, cik CO2 ir atmosfērā. Man šķiet, ka patiesībā pasaulē ir iestrādāts pretiznīcināšanās plāns, un diez vai cilvēki to spēs tā vienkārši sagraut. Šodiena pavisam vienkārši man lika saprast - laikam jau skaistums ir mainījies līdz ar daudz ko citu šajā pasaulē, daļa no tā kļuvusi pārlieku komerciāla un lēta.

Stāsts sākās un beidzās tur, kur man šķita, līdz tam ir vēl tālu - svētkos, kuri manā atmiņā vēl bija palikuši netraumēti ar brīvā tirgus pamatnosacījumu - pelnīt. Viss, ko vēlējos izdarīt - nopirkt pāris mazus pušķīšus māmiņām, kuras biju iecerējis satikt. Vienmēr ir šķitis, ka šāda vēlme jau nu tiešām vēl ir piezemēta. Taču izrādījās, ka tas ir sarežģīti. Ceļā uz staciju, manās atmiņās ap šo laiku parasti bija vismaz 4 vietas, kur es būt varējis tikt vai nu pie pavasara puķēm, vai vismaz kāda tantiņa būtu centusies man pārdot, mazu rokām salasītu pušķīti. Izrādās, ka šis pieņēmums ir gaužām aplams - tā vairs nav. Starp tramvaju un staciju es gan manīju divas puķu pārdevējas, kuras sākotnēji šķita tieši meklētais. mirklī, kad vēlējos iegādāties kaut nelielu kā sākumā šķita gerberu pušķi izrādījās, ka tie ir tikai plastmasas ziedi. Tā tas bija ar it visu, ko viņas piedāvāja. Vienīgā atbilde uz jautājumu - Kāpēc nav īstu puķu?

Plastmasas izskatās perfekti, stāv ilgāk un ir lētākas.

Tajā mirklī es sapratu, ka ja neatradīšu īstas puķes, tad labāk šodien iztikšu ar saldumiem. Bija gan pāris mēģinājumi, kur ziedi vismaz bija dzīvi, taču bez smaržas un ar tādu nedzīvu krāsu, ka izlēmu palikt pie sava. Vecmamma tika pie plūmēm šokolādē un mammai ir šokolāde ar ogu gabaliņiem. Tie vismaz kairina arī garšas kārpiņas.

Es tiešām ceru, ka vismaz vasarā, es vēl satikšu kādu večiņu ar mazu margrietiņu vai mājpuķīšu pušķīti, kuri saplūkti un ar smaržu piepilda gaisu ap tiem. Ja tā labi padomā, mammas noteikti ir pelnījušas ko daudz vairāk par plastmasas gerberu.

Dažreiz atbildes ir acīm redzamas, vajag tikai tās ieraudzīt.

Kad kāds no maniem tēliem brūk, es atklāju sevi no jauna.

Gustavo

Bija rīts, kurš izskatījās nedaudz pelēks, bet solīja daudz labāku laiku kā jebkurā citā dienā šonedēļ. Melnais uzvalks, pulētas kurpes un kaklasaite, kuru viņš aizņēmies, lai vismaz viņa apģērbs liktu viņam justies labāk. 

Ābols ir brokastis, kuras paradzētas, bet paliek uz galda. Tieši tik daudz noturības pret apkārtējās vides satricinājumiem viņš ir spējis uztrennēt - necik. 

Vēlāk, dienai ejot, laiks tiešām kļūst saulains, bet stindzinošais vējš, neļauj novilkt cimdus. Šķiet, ka tieši tā ir plānots - diena ir skaista, kādai tai ir jābūt, bet tomēr stindzinoša, un ne jau tikai vēja dēļ. Viņš sastindzis stāv, un noraugās sejās, kuras nu jau vairs nespēj atstāt vienaldzīgu. 

Atvadas - mirklis, kas mums dots, lai saprastu, ka kāds aizies. 

Žēl, ka dažreiz un pārāk bieži, tieši šie ir mirkļi, kuros mēs saprotam, ka nevēlamies, lai kāds aiziet.Šis nebija no tiem. Patiesībā, labāka mirkļa nemaz nevarētu būt - lai atvadītos. Šīs bija atvadas, kuru laikā drīzāk gatavojies tam, kas nāks tālāk. Šis bija pavisam citāds mirklis. Viņš  noslaucīja smiltis no rokām, uzvilka cimdus un ar skatienu pavadīja turpmāko ceļu lejā pa smilšaino kalna nogāzi. Tieši tik daudz par nākotni bija skaidrs.

Vakarā viņš atgriezās. Ābols turpat vien bija - stabili stāvēja uz galda.  

Ir jāapgūst kas neapgūts, lai kļūst par lejām kalni.

Gustavo

Cipars vai ģērbonis?

/Šoreiz tas nav par video, bet par vārdiem/

Pagājuši jau pāris gadi, kopš viņš spēlēja. Patiesībā, ir sācies jau pavisam cits laiks. Žēl, ka tik daudz ir palicis. Tās dienas atmiņās - nebija slikti. Kā gan varētu būt slikti? Varbūt viņš ne vienmēr prata spēlēt, bet uzvarēt (lasīt - sasniegt mērķi) gan. Runa nebija par likmēm, bet par uzvarām, ko viņš kolekcionēja. Sākot ar mazām un apaļām atmiņu zīmītēm, ko pakārt, lai visi var redzēt, līdz rētām, viņam bija kaut nieciņš no ikkatras, pat tām, kuru izcīnīšana lika zaudēt vairāk nekā iegūt. Līdz pat pēdējai, kura prasīja visu, kas viņam bija, un atstāja tikai tik, lai viņš nekad neaizmirstu, ka tāda bijusi. Nebija slikti - bija ļoti labi vai briesmīgi.

Šodien viņš sācis pārāk daudz partiju un drīzāk prot spēlēt nekā uzvarēt. Vēl joprojām viņš domā, ka abi parasti kopā neiet. Izņēmumi viņam šķiet tikai izvēles, kuru autori vēlas palikt noslēpumā. Diemžēl, labi spēlējot pārāk daudz spēles nekad netiek pabeigtas.

Tā viņš šodien sēž, raugoties uz spēļu kauliņiem viņa rokās. Jauni. Viņa šodienā, partija noslēdzās.

/Saka ka atkarības protot gaidīt - taisnība?!/ 

Taisnība ir viss, kas rakstīts: internetā, uz sienas un reklāmas stendos

/Man šķiet, ak šī būs pirmā reize, kad tiešām rakstīšu par tā saukto darbu./

Šodien visu dienu lasu. Lasu, lai varētu pabeigt savu pētījumu par to kā plānotās augstākās izglītības reformas varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku. Toreiz, kad piekritu uzņemties šo darbu man bija vairāk vai mazāk stingrs viedoklis, par to, kā tas varētu izskatīties, un ka necik labi tas nebūs. Šodiena nav mainījusi manu viedokli pavisam, taču esmu izlasījis daudz ko tādu, kas šķiet pavisam sakarīgs. Man ir sagatavoti daži izvilkumi, lai arī jūs saprastu, kādēļ tā.

Sākšu ar to, kas man pašam nostājās pareizajā vietā tikai izlasot precīzu citātu. Redziet, mēs visi esam auguši pie sistēmas, kurā mums uzdod mājas darbu, noliek dedline tā izpildei un tad gaida - kas nu mums būs sanācis... Tad katrs no mums, uztraukumā trīcošām rokām, nes savu darbiņu uz vērtēšanu. Nav svarīgi cik labs tas ir - skolotājam ir jāatrod tas veids, kā to nokritizēt, jo tā taču ir labākā mācību forma - atrast vienīgo pareizo atbildi. Muļķības - pat 2+2 var nebūt 4, kur nu vēl runājot par daudz plašākiem apgalvojumiem. Un tad nu es uzgāju:

Par veiksmīgu sadarbību vai sadarbību vispār nav uzskatāma forma, kurā viens izpilda mājas darbu, savukārt otrs novērtē to ar atzīmi.

R.Ķīlis

Ko tu neteiksi. Tik vienkāršs teksts, bet ikdienā neienāk prātā. Jau kopš Oktobra un manas vizītes Tallinā esmu sapratis ka labākais veids kā "barot atpakaļ" ir ar "sviestmaižu palīdzību" apkārt apliekot viegli sagremojamo un patīkamo balto maizi un pildot ar kārtīgu tumšu liellopu gaļas kotleti. 

Man šķiet, ka novērtēt kādu ieliekot vienu ciparu par padarīto ir tas pats, kas vakariņās spageti ar Boloņas mērci vietā pasniegt Roltonu ar kečupu.

Otrs dienas atradums bija intervija, kurā studentu pārstāvji pauda viedokli par to, kā būtu jāfinansē augstākā izglītība. Vispār jau raksts ir diezgan vērtīgs, un izteikumi loģiski, tikai žēl, ka ar to arī viss beidzas.

Tieši valsts budžeta vietas ir studentu motivācija studēt to, kas viņiem ir interesantākais un atbilstošākais, par savas izvēles maiņas primāro cēloni neizvirzot augsto studiju maksu.

LU SP

Es neiebilstu, ka ja, darbotos pilnīgās bezmaksas izglītības modelis iespējams, studentu studiju programmas izvēli tiešām diktētu paša vēlmes. Iespējams, ka ja tas eksistētu, tad cilvēki arī vēlētos studēt vēl vairāk. to es nevaru noliegt. Tas ko man pašam šķeit, ka varu apgalvot - šobrīd tā tiešām nav. Ja kāds vēlās studēt to, ko kas viņam patīk - viņš to dara. Ja kāds vēlās studēt vienalga ko ka tikai budžetā - viņš to dara. 

Ar studiju maksu  fizisku (ne)esamību nav iespējams risināt motivācijas problēmas.

Tas, ko, varētu panākt (bez)maksas izglītība - pieprasījumu pēc izglītības iestādes prestiža.  Tieši tā - abos gadījumos pieprasījums radīsies. Sliktākais ir tas, ka tie, kam ir vairāk naudas vēlēsies pirkt labāko. Jautājums - kas atturēs cenas no uzlidošanas debesīs? 

Vispār, jau es šodien ne tikai lasīju Delfu rakstus par Ķīli. Atslodzes brīdī mēģināju noskatīties pāris TED video, lai sakārtotu savas domas. Protams, ka es uzdūros, kam tādam, ko iespējams varam pielāgot arī šai situācijai.

Man jau no pamatskolas māca, ka iemācīties varot jebkurā skolā pie jebkura skolotāja/pasniedzēja, vajag tikai attieksmi. Iespējams, mums vairāk jādomā pie domāšanas pārveidošanas, jo ticiet, ar visiem iespējamajiem modeļiem būs studenti, kuri būs izcili un tie, kas nespēs pielāgoties sistēmai. Jautājums, vai to var atrisināt mainot sistēmu?

Jebkura sistēma ir vispārinājums, kurai ir izņēmumi. Tas, kas paredzēts vispārējai lietošanai nav domāts indivīdiem.

Lietot no rīta.

Šī ir kafijas pauze. Pauze, lai sāktu jaunu dienu. Cilvēkiem ir jāietur pauzes pirms jauniem sākumiem, lai nepaskrietu garām, kam svarīgam.  (Muzikālajā fonā Adele un pēdējās 20 minūtes)

The pause between the errors and trials of the day and the hopes of the night.
Herbert Hoover

 Pārsteidzoši pelēka diena ir sākusies. Nekas aiz loga nav krāsā, kas, kaut drusku piesaistītu uzmanību. Pelēks. Baltie bērzi ir netīri no ziemas. Šķiet, ka tā paņēmusi viņu baldo cēlumu un pārvērtusi dubļos. Pat krāsaino dvieļu komplekts pretējās mājas balkonā škiet izbalējis, pēc daudzajām mazgāšanas reizēm, un šim balējumam diez vai pat Pertwoll varētu palīdzēt. Tā bija diena, kura nemaz neizskatījās pēc 16. marta. Es tiešām negribu pieskārties šīs dienas politiskajam fonam, jo man jau šķiet, ka dienas, kurās pieminēt cilvēkus, kas vismaz ticēja idejai ir labas, iespējams, tikai idejas, kurām viņi ticēja bija maldinošas, bet tas jau atkarīgs no apskates lenķa.

It's no wonder that truth is stranger than fiction. Fiction has to make sense.
Mark Twain

Tieši priekšā, tepat, pirms loga, pelēkā fona ziedēja četri ziedi, kuri domājas, ir akcents, kas dienai nepieciešāms, lai par spīti visam pēc šīs kafijas pauzes pieceltos un dotos tālāk. Tālāk jau nav svarīgi, cik lielas lietas piešķir dzīvei krāsu, svarīgi, ka spēj tās saskatīt. Jo ziniet, patiesībā jau mēs redzam to, uz ko koncentrējamies. pārējais ir tikai izplūdis fons un ilūzija.

Reiz, kāds man stāstīja, ka dzīve nav izvēļu summa, bet tas, ko mēs izdarām ar izvēlēm, jo neesot sliktu izvēļu, tikai neprasme tās izmantot pareizi.

Šīs dienas pauze ir beigusies. Paldies, ka pievienojies uz kafiju.