Problēma: formāli līderi

Līderis - kāds, kurš spēj savienot darbību un filozofiju, kādas raksturīgas līderim.

Gribu sākt ar diviem vienkāršiem apgalvojumiem, kurus esmu piedzīvojis, un kuri patiesībā ir pamatā šim rakstam.

• mums trūkst līderu

Nedaudz ieskicēšu, ko es saprotu ar pirmo, lai arī tas ir instinktīvi daudz vieglāk saprotams. 

Es pazīstu daudz izcilus menedžerus. Viņiem sanāk vadīt cilvēkus, kuriem amatu pakļautības kārtībā viņiem būtu jāklausa. Diemžēl, kad tas vairs nav (izdomātu vai īstu) amatu ietvaros - spēja vadīt pazūd. Es to mēdzu saukt par pārprastām līdera spējām. 

Šie cilvēki izcili saprot mērķu, un stratēģijas nozīmi, tādēļ tādas veido, bet ieviešana - to atstāsim kādam, kuram nav jāpieņem šie svarīgie lēmumi par stratēģijām. Dažreiz, paši dzīvojot pret sevis pasludinātajām vērtībām.

Trešā, bet noteikti ne mazāk svarīgā iezīme - noslēgtība. Iespējams, tieši šis visvairāk atšķir līderi no vadītāja manā galvā. Līderi tic, ka spēj pārliecināt par labām idejām citus, tādēļ nebaidās tās paust arī publiski. Viņiem nav bail no atbildības, ko idejas iznešana nes, viņi tic idejām, kuras pārstāv un spēj pārliecināt citus tām ticēt.

• mums trūkst cilvēku, kas radītu līderus

Šis ir vēl nopietnāks trūkums līderu trūkumā. Es pieļauju, ka visas iepriekšējās ir pārvaramas, ja ir cilvēki, kuri vēlētos sekot līderiem. Labas idejas, kontrolētas pārmaiņas, izskaidroti lēmumi - lietas, no kurām atsakāmies, jo tās nesaprast ir vieglāk.

Ja līderi ir tie, kuri uzņemas atbildību par ideju iznešanu- tiem, kas tām tic, būtu jābūt cilvēkiem, kas stāv ar viņiem kopā. 

Vara (tāpat kā nauda) strādā tikai tad, ja tai tic. Vai tie, kuriem mēs sekojam ir pelnījuši varu pār mums?

Lai no problēmām tiektos uz risinājumiem - kā panākt, lai cilvēki ticētu līderiem, ko paši ir izvirzījuši? vai kā panākt, ka tiem, kam ticam, kļūst par līderiem?

Ieteikums: House of Cards, Robin Sharma

Par tiem, kas dara

Es varētu vēlreiz pārpublicēt iepriekšējo zinu, bet es to nedarīšu. Lai man nepārmestu šķelšanu, vai kaut ko tikpat nosodošu es rakstīšu par izglītību, un to, ko esmu redzējis jau iepriekš.

Sākšu ar faktiem, ko esmu dzirdējis no uzņēmējiem, par situāciju darba tirgū. Mēdz teikt, ka ir liels darbinieku trūkums, tiem trūkst zināšanu un prasmju, taču uzņēmumi arī atzīst, ka izglītot darbinieku spēj paši, galvenais ir zināšanu bāze. Tādēļ, ja iespējams - uzņēmumi izvēlas cilvēkus ar pēc iespējas lielāku pieredzi.  

Stat	Data
Average High School Degree Salary	$32,552
Averege Associate Degree Salary	$39,884
Average Bachelores Degree Salary	$53,976
Unemployment Rate for someone with less than a High School Diploma	14.9%
Unemployment Rate for a high school graduate	10.3%
Unemployment Rate for an Associates Degree holder	7.0%
Unemployment Rate for a Bachelor’s Degree holder	4.7%

Izrādās, ka arī atalgojums un nodarbinātība parada, ka novērtētāki ir tie, kuriem ir vairāk zināšanu. Normālā darba tirgū - tiem, kam ir vairāk zināšanu arī maksā vairāk.Tīri hipotētiski gan pieņemsim, ka uz vienu pozīciju un vienādu atalgojumu piesakās 2 kandidāti, kurš būtu tava izvēle: tas, kurš spēj jau tagad paveikt uzdoto, vai tas, kurš vēlas pamācīties, kā to vispār dara?

Par to, kāpēc pat labas idejas izgāžas ...

Šis atkal būs raksts par grāmatu(-ām).

Redziet vienā no maniem video, kurš pievienots izlasei, ir skaidri un gaiši pastāstīts, kā rodās tās satriecoši labās idejas. Tas, ar ko sāk Stīvs ir - idejām nepieciešams laiks, lai nobriestu. Šajā es viņam visnotaļ piekrītu, jo laikam jau nebūtu loģiski, ja es apgalvotu pretējo pats esot pierādījums pretējajam. 

Tas par ko es vēlos šodien runāt - kā mēs zinām, ka ir pienācis laiks, lai ļautu labām idejām izaugt? 

Te atkal ir divas patiesības, kuras ir ekspermentāli pierādītas. 

1. Ja tiek runāts par patērētāju sabiedrību - jaunās preces ķļūst par grāvēju, konkrētā sabiedrības grupā, ja tiek sasniegti apmēram 15% no cilvēkiem, kas tajā ietilpst. Tā ir robeža, pēc kuras, līdz zināmam punktam, preces pārdošanas apjomi ceļās dramatiski. (dažus rakstus atpakaļ: Officers eat last! ) vienā no video tas ir izskaidrots labāk, nekā es jabkad spēšu)
2. Demokrātijā lai pieņemtu lēmumus nepieciešams 50% +1 lielākajā daļā gadījumu. 

Tas, ko es esmu secinājis no šiem abiem - demokrātija nav piemērota jauniem risinājumiem, jeb - tad, kad demokrātija to ieviesīs, tas droši vien jau būs iepriekšējais labais risinājums. 

Grāmatā ir rakstīts par 4 tipu tēliem, kas patiesībā pārstāv (vismaz manā galvā) četras patērētāju grupas - innovators + early adapters , early majority, late majority.

No šī ir diezgan skaidrs, kādēļ es iepriekš apgalvoju, ka demokrātija nav gatava jauniem risinājumiem. Tikai mirklī, kad "the next best thing" būs sasniedzis "late majority" par to nobalsos 50% +1 cilvēks.

Kāpēc arī dažās demokrātijās izdodas ieviest jaunus, inovatīvus risinājumus? Man ir tikai pāris varbūtēji risinājumi, kas patiesībā ir viens un tas pats tikai dažādi pateikts:

• Iespējams lokālā sabiedrības grupa jau ir sasniegusi savu 50% +1 barjeru
• Cilvēkiem ir spēja pārliecināt - runājot, rādot un pierādot, process iet uz priekšu daudz ātrāk
• Lielās grupas no mazām atšķirās tikai ar mērogiem, tie, kas ir vienas sabiedrības inovārori iekšēji (iespējams ar nedaudz citu proporcionālo sadalījumu) arī dalās.
• Dažkārt, nav nepieciešama pārliecība, ka viss būs labi, lai ieviestu jauninājumus jāsāk ar uzticību.

Noslēgumā tikai divi papildinoši citāti no cilvēkiem, kuri man liek mācīties dzīvot vēlreiz!

By building important relationships leaders can achieve better results.

/Peter Fischer/

Dzīve sastāv no riska, mūsdienās it viss ir likts uz spēles un mums ar to jāsadzīvo!

/Claudio A. Rivera/

Par praksi kā daļu no studiju procesa

Otrdien (19.03) notika diskusija par praksēm, kā to redz darba devēji un prakses ņēmēji. (Video var noskatīties te), kurā piedalījos, lai pastāstītu, ko mēs projekta Darba tirgum derīgs esam secinājuši par to, kā būtu jāpilnveido studiju vide, lai padarītu studiju vietas atbilstošākas darba tirgus prasībām, tajā skaitā - prakses, kā studiju programmas daļa. 

Tieši par šo pēdējo punktu manī radās iekšējā diskusija -  kad runāja VID pārstāve, viņa norādīja, ka ikkatra samaksa par darbu, ko tu saņem, kas nav studiju procesa daļa ir ar nodokļiem apliekama. Te nu manā galvā sākās nesaprašana. Visus pēdējos gadus biju uzskatījis, ka prakse ir pilntiesīga studiju daļa - studenti apgūst praktiskās iemaņas atrodoties uzņēmumā, un pildot ikdienas uzdevumus. Man šķiet, ka tas ir līdzīgi kā ar Learning by doing modeli. 

Protams, es iespējams kļūdos, bet arī valsts budžeta stipendijas iespējams saņemt par prakses semestri, ja esi tajā ieguvis izcilu vērtējumu. Kādēļ tad neļaut uzņēmumiem šādā pašā veidā (bez pārlieku lieliem nodokļu slogiem) novērtēt izcilus praktikantus. Mūsu šī brīža sistēmā stipendijas saņem tie kuri prot skaistāk rakstīt un  prezentēt paveikto, jo atzīmi izliek par prakses darba aizstāvēšanu, bet uzņēmumam, ja tas vēlās stimulēt studenta sasniegumus prakses vietā, ir jāpieņem students darbā? 

Kāpēc darīt un kāpēc ne izdarīt!

Klausījos kādu gudru cilvēku, kurš runāja par laiku. Ziniet - ir labi, dažkārt tiešām ieklausīties par to, kā citi runā par laiku - iespējams noder pašiem veidojot savus loģiskos spriedumus.

Bieži gadās, tā, ka jūs vienkārši zināt, kā ir labāk, bet nespējat to pamatot. Dažkārt, tieši klausoties šajos cilvēkos, var saprast kāpēc lietas ir tādas, kādas tās ir un kādēļ mēs dažreiz vienkārši jūtam kā ir pareizāk. 

Tad nu es klausījos, un patiesībā sapratu, ka viņš man parādīja teoriju, kuru patiesībā neviļus biju izmantojis jau pavisam nesen. Man stāstīja par "Flow" - psiholoģijas terminu ( http://en.wikipedia.org/wiki/Flow_(psychology) ), kas patiesībā izskaidro, kādēļ pirmajā reizē darot konkrētu uzdevumu, esmu daudz uztraucies par tā realizāciju, nākamajā , pārgājis jau nedaudz kontrolētākā darbības formā, un visbeidzot (ja uzdevums ir bijis gana sarežģīts) iegājis arī savā "flow". 

Interesanti - tas arī izskaidro, kādēļ nekad vairs darot to pašu nedarīšu to ar šo pašu aizrautību.

Ko, es vēlējos pateikt - iespējams, jums nevajag zināt šo teoriju, bet ja jūtaties ne pietiekoši izaicināts, droši vien, ka tas nebeigsies labi. Manā prātā ir tikai 3 lauciņi, kuros es vēlētos atrasties - no pārējiem izvairīties. 

Paldies, Igor, šī ļoti iespējams ir labākā laika plānošanas nodarbība kāda man ir bijusi!

Par tiem, kuri nostāsies aiz mums

Daudz sanācis domāt - par to, kurš labs, kurš slikts un kurš varbūt tikai nepiemērots šim vai tam. Ziniet daudz jau es pateicu te: Officers eat last! . Pēc šī - jau ļoti krietni pēc šī man nāca ne tikai lekcija (ko vērot video) bet arī praktiskā nodarbība.

1. Kā izvēlēties labāko, ja tāds netiek piedāvāts?

Redziet darbojoties organizācijās, esmu sapratis, ka mirklī, kad jāievēl kādā vairāk vai mazāk svarīgā amatā cilvēki, mums nemaz netiek piedāvāts labākais. (Ar "labākais" es domāju tos, kuriem ir visas spējas, prasmes un zināšanas lai to izdarītu.) Kā izvēlēties starp pārējiem?

Ja izdarot objektīvo salīdzinājumu: pieredze, iepriekšējie darbi, u.c. šāda tipa salīdzinājumi - nav redams, ka kāds cits būtu galvas tiesu pārāks, tad atbilde ir jāmeklē citādi.

Man šķiet, ka pareizā un pavisam vienkāršā atbilde ir - kurš būs tur, kad neviena cita vairs nebūs?

People will stand for his company only if he feel that company will stand for them!

/Simeon Sineck/

Viena atziņa, pie kuras esmu nonācis pēdējo nedēļu ietvaros - Cilvēki nestrādā organizācijām, cilvēki strādā ar cilvēkiem!

How I see

We all make our choices in life - hard part is living with them. 

/The Words/

Man šķiet, ka šim salikumam man pat nav ko pielikt klāt.