Šodien ienāca prātā situācija par lēmumu pieņemšanu - konkrētāk, par to, kas notiek, ja tie, kas pieņem lēmumu nezina specifiku, vai kopbildi.
***
Bija reiz uzņēmums, kuri raka kabeļus. Darbs ne pārāk sarežģīts - izrakt bedri, ielikt kabeli, aizrakt ciet. Protams, kabeļu rakšanai arī ir standarti - kabelim pēc iespējas jāiet taisnās līnijās (tā lētāk) un metru zem zemes.
Tā arī viss bija labi - līdz bija jāpieņem jaunais darbinieks. Lai nebūtu strīdu - tika sasaukti 3 īpašnieki, kas nu pieņems lēmumu.
Pagāja laiks līdz tie saradās kopā, apsveicinājās un varēja sākt novērtēšanas procesu. Pavisam pieteikumi bija no 4 cilvēkiem - grāvjrača, kaprača, mācītāja, armijnieka un izbijuša kabeļu racēja. Tad nu viņi sāka skatīt pieteikumus. Gravjracis pieteikumā ierakstījis, ka var izrakt 20 m taisna grāvja dienā. Kapracis, ka var izrakt 12 m^3 dienā, mācītājs teicās, ka ātri mācas, un ir labs cilvēks, armijnieka pieteikumā bija teikts, ka varot rakt no rīta līdz vakaram taču kabelists bija norādījis - dienā varot ierakt 10 m kabeļa.
Lielie priekšnieki, lai arī sen kā paši nebija rakuši sāka spriest. Salīdzināja visus pēc pieteikumiem un nolēma, labākie esot grāvjracis, kapracis un armijnieks, kurus varētu mēģināt noprovēt.
Nākamajā dienā iedodot visiem lāpstas teikuši, ka ap mājas stūri jāizrok 5 m tranšeja jāieliek vads, un jārok ciet. Dienas beigas nākuši skatīties rezultātus. Grāvjracis, bija izracis taisnu līniju, gar vienu sienu ielicis kabeli un aizbēris. Kapracis, sēdēja savā piecus metrus dziļajā bedrē, un netika ārā, kamēr armijnieks vēl joprojām raka, jo, kā saka armijā - jārok no šejienes līdz vakaram.
Tā kā atbildes nebija - priekšnieki nolēma pasaukt mācītāju, lai tas izrok. Kā nekā - labs cilvēks. Dienas beigās mācītājs turpat kur atstāts arī sēdēja - viņš visu dienu bija lūdzies, lai Dievs viņam palīdz, bet neesot palīdzējis.
Trešajā dienā pasauca bijušo kabeļnieku un deva to pašu uzdevumu. Pēc pus dienas šis bijis klāt un prasījis vēl darbu.
Iespaidi no diskusijas "Jauniešu bezdarbs - mērķis vai pašmērķis."
Reiz man likās, ka ir labi būt dāsnam.Tad man sāka mācīt ekonomiku. Tur teica - ka ir tāds piedāvājums un pieprasījums. Nepietiek ar to, ka ir cilvēki, kas grib dot - vajag arī kādu, kas grib ņemt. Tad kad šie abi satiekas ir tirgus. Veidojas cena un daudzums, par kuru cilvēki ir gatavi dot un ņemt.
Tālāk stāsts turpinājās - ja palielinās piedāvātais daudzums, tad samazinās cena. Man šķiet, ka šie ir procesi, ko nu jau māca 7. klasē.
Un tagad mēs tiekam pie šodienas, tikai stāsts ir tas pats -ir pieprasījums un piedāvājums, tikai kā tas dzīvē mēdz gadīties - ne viss notiek taisnās līnijās. Darba spēka tirgū arī. Iemesli kādēļ tās līnijas nav taisnes - varētu tikai sākt skaitīt. Pieprasījumam: Darba spēka pieprasījumu pie salīdzinoši zemām cenām varētu dēvēt Latvijas mēroga par neizmērojamu - ir tirgi, kuri ir brīvi eksportam, ka tikai būtu, kas ražo, tad jau būtu arī uzņēmēji utt. Sliktais šajā līnijā - ir algas līmenis par kuru neviens pat nedomā strādāt - to dēvē par iztikas minimumu, vai līdzīgi (esmu tikai drusku ekonomists). Piedāvājumam: Šī līnija man patīk daudz labāk, jo problēmas ar to ir mazākas (teorētiski). Re var redzēt, ka ir mirklis, kurā kāds būtu gatavs maksāt kaudzi naudas par to vien, ka tu viņam esi. Problēma, kas parādās - vai tu esi gana labs? (Vai tev pietiek zināšanu?) Ne velti šodien Vinķeles kundze teica, ka daļa problēmas atrisinājuma slēpjas izglītībā.
Tagad sekos mazs stāsts:
Sahārā, kāds ceļotājs satika tirgoni. Tirgonis viņam jautāja - vai tev ir kompass, karte un ūdens. Ceļotājs atbildēja, ka nav. Tirgotājs teica - es pārdošu tev karti par 100$ kompasu par 500$ un ūdeni par 1000$. Ceļotājs bija no Eiropas, izglītots vīrs, zināja, ka tuvākā pilsēta ir tikai pāris kilometru attālumā, ka polārzvaigzne ir ziemeļos un viņam bija metāla blašķe ar ūdeni. Tādēļ viņš atteicās. Tirgotājs uz atvadām novēlēja jauku ceļu un iedeva ceļotājam kārtīgi padzerties. Kad ceļinieks bija devies ceļā, izrādījās, ka pilsēta uz kuru viņam jādodas atrodas nevis uz Ziemeļiem, bet Ziemeļ-austrumiem, pāris kilometru attālumā taisnā līnijā, nevis pār kāpām un klintīm, un metāls mēdz sakarst saulē. Piedevām, viņš izgāja pa dienu. Pēc pāris dienām pārdevējs atrada ceļotāju tuksnesī. Nomaldījušos un izslāpušu. Ceļotājs teica, ka ir gatavs nopirkt visu divas reizes dārgāk, un par ūdeni atdos visu kas viņam būs palicis. Pārdevējs pārdeva. Tas, ko ceļotājs bija iemācījies:
zināšanas par iešanu nenozīmē, ka proti iet;
prasme iet nenozīmē, ka tiksi galā;
tas, kā tev vairāk nav ir vērtīgāks nekā tas, kas tev nekad nav bijis;
Šodienas diskusija man atgādināja šo stāstu, ko man reiz no TV kastes stāstīja Disneja multenes varoņi. Ir skaidrs, ka mums ir piedāvājums, kā nekad. Mazos melnos (paldies Lelde) baltos, un visus citus var atvest cik vajag, un viņi raks. Lai arī pratīs - neviens viņus par to pie ekskavatora stūres neliks. (tas par divām pirmajām mācībām)
Tas, gan ir mazākais, ko šodien vēlos pateikt. Diskusijā daudz runāja - nabaga jaunieši, viniem nedod darbu. Nabaga jaunieši algas ir par mazu. Kad es domāju par darba tirgu - man nepatīk apziņa mani nopērk, un tad nu paverdzina, kā nu darba devējam tīk. Kāpēc pērk? Iedod viņiem "padzerties". Iespējams, viņi nemaz nezina, ka esi viniem nepieciešams. (God Jesus, ja iepriekš bija ekonomika 1.01. tad nu ir mārketings). Pamēģini aiziet un kādam palīdzēt - tāpat, par neko. Izdari tā vēlreiz. Ja šie cilvēki domā par nākotni, pateiks paldies jau pirmajā reizē. Ja ne, tad mirklī, kad viņiem tevi vajadzēs, būsi jau dārgāks.
Es, protams, saprotu, ka mēs, kā nācija esam pieraduši dot. Man arī patīk labāk nekā ņemt. Man, protams, patīk ļaudis, kas saka, ka Latvijai (valstij) jādod viņiem darbs. Patiesībā - tas, ko viņi vēlas, dot savu darbu valstij. Valsts sektors (loģiski - maksājot mazāk, kā privātais) tiešam dod darbu, lai citiem (un pašiem sev) nodrošinātu atsevišķus servisus. Vai tad paskatoties uz to, no šī viedokļa nav loģiski saņemt nedaudz mazāk?
Lai nu kā. PSRS mūs laikam jau ir pieradinājuši dot savai valstij savu darbu. Žēl, ka tajā laikā tie, kas no tā visa saņēma bija tie, uz ko tagad visi ir nikni un sauc par Oligarhiem.
Baigi gari. Vakaram dziesma kurā dzied par to pašu. Ziniet, ja es pat nepieskaros pašam piedāvājumam, kurš kropļotu ekonomiku, laikam jāsaka tas, ko jau kādu laiku neesmu teicis:
Labākais veids, kā risināt problēmu ir to risinot.
Visi tie, kam pēc šodienas diskusijas, tiešām ir grūti atrast darbu - pamēģiniet kaut ko jaunu, iespējams iepatīkas.
Līderis - kāds, kurš spēj savienot darbību un filozofiju, kādas raksturīgas līderim.
Gribu sākt ar diviem vienkāršiem apgalvojumiem, kurus esmu piedzīvojis, un kuri patiesībā ir pamatā šim rakstam.
mums trūkst līderu
Nedaudz ieskicēšu, ko es saprotu ar pirmo, lai arī tas ir instinktīvi daudz vieglāk saprotams.
Es pazīstu daudz izcilus menedžerus. Viņiem sanāk vadīt cilvēkus, kuriem amatu pakļautības kārtībā viņiem būtu jāklausa. Diemžēl, kad tas vairs nav (izdomātu vai īstu) amatu ietvaros - spēja vadīt pazūd. Es to mēdzu saukt par pārprastām līdera spējām.
Šie cilvēki izcili saprot mērķu, un stratēģijas nozīmi, tādēļ tādas veido, bet ieviešana - to atstāsim kādam, kuram nav jāpieņem šie svarīgie lēmumi par stratēģijām. Dažreiz, paši dzīvojot pret sevis pasludinātajām vērtībām.
Trešā, bet noteikti ne mazāk svarīgā iezīme - noslēgtība. Iespējams, tieši šis visvairāk atšķir līderi no vadītāja manā galvā. Līderi tic, ka spēj pārliecināt par labām idejām citus, tādēļ nebaidās tās paust arī publiski. Viņiem nav bail no atbildības, ko idejas iznešana nes, viņi tic idejām, kuras pārstāv un spēj pārliecināt citus tām ticēt.
mums trūkst cilvēku, kas radītu līderus
Šis ir vēl nopietnāks trūkums līderu trūkumā. Es pieļauju, ka visas iepriekšējās ir pārvaramas, ja ir cilvēki, kuri vēlētos sekot līderiem. Labas idejas, kontrolētas pārmaiņas, izskaidroti lēmumi - lietas, no kurām atsakāmies, jo tās nesaprast ir vieglāk.
Ja līderi ir tie, kuri uzņemas atbildību par ideju iznešanu- tiem, kas tām tic, būtu jābūt cilvēkiem, kas stāv ar viņiem kopā.
Vara (tāpat kā nauda) strādā tikai tad, ja tai tic. Vai tie, kuriem mēs sekojam ir pelnījuši varu pār mums?
Lai no problēmām tiektos uz risinājumiem - kā panākt, lai cilvēki ticētu līderiem, ko paši ir izvirzījuši? vai kā panākt, ka tiem, kam ticam, kļūst par līderiem?
Es varētu vēlreiz pārpublicēt iepriekšējo zinu, bet es to nedarīšu. Lai man nepārmestu šķelšanu, vai kaut ko tikpat nosodošu es rakstīšu par izglītību, un to, ko esmu redzējis jau iepriekš.
Sākšu ar faktiem, ko esmu dzirdējis no uzņēmējiem, par situāciju darba tirgū. Mēdz teikt, ka ir liels darbinieku trūkums, tiem trūkst zināšanu un prasmju, taču uzņēmumi arī atzīst, ka izglītot darbinieku spēj paši, galvenais ir zināšanu bāze. Tādēļ, ja iespējams - uzņēmumi izvēlas cilvēkus ar pēc iespējas lielāku pieredzi.
Stat
Data
Average High School Degree Salary
$32,552
Averege Associate Degree Salary
$39,884
Average Bachelores Degree Salary
$53,976
Unemployment Rate for someone with less than a High School Diploma
14.9%
Unemployment Rate for a high school graduate
10.3%
Unemployment Rate for an Associates Degree holder
7.0%
Unemployment Rate for a Bachelor’s Degree holder
4.7%
Izrādās, ka arī atalgojums un nodarbinātība parada, ka novērtētāki ir tie, kuriem ir vairāk zināšanu. Normālā darba tirgū - tiem, kam ir vairāk zināšanu arī maksā vairāk.Tīri hipotētiski gan pieņemsim, ka uz vienu pozīciju un vienādu atalgojumu piesakās 2 kandidāti, kurš būtu tava izvēle: tas, kurš spēj jau tagad paveikt uzdoto, vai tas, kurš vēlas pamācīties, kā to vispār dara?
Redziet vienā no maniem video, kurš pievienots izlasei, ir skaidri un gaiši pastāstīts, kā rodās tās satriecoši labās idejas. Tas, ar ko sāk Stīvs ir - idejām nepieciešams laiks, lai nobriestu. Šajā es viņam visnotaļ piekrītu, jo laikam jau nebūtu loģiski, ja es apgalvotu pretējo pats esot pierādījums pretējajam.
Tas par ko es vēlos šodien runāt - kā mēs zinām, ka ir pienācis laiks, lai ļautu labām idejām izaugt?
Te atkal ir divas patiesības, kuras ir ekspermentāli pierādītas.
Ja tiek runāts par patērētāju sabiedrību - jaunās preces ķļūst par grāvēju, konkrētā sabiedrības grupā, ja tiek sasniegti apmēram 15% no cilvēkiem, kas tajā ietilpst. Tā ir robeža, pēc kuras, līdz zināmam punktam, preces pārdošanas apjomi ceļās dramatiski. (dažus rakstus atpakaļ: Officers eat last! ) vienā no video tas ir izskaidrots labāk, nekā es jabkad spēšu)
Demokrātijā lai pieņemtu lēmumus nepieciešams 50% +1 lielākajā daļā gadījumu.
Tas, ko es esmu secinājis no šiem abiem - demokrātija nav piemērota jauniem risinājumiem, jeb - tad, kad demokrātija to ieviesīs, tas droši vien jau būs iepriekšējais labais risinājums.
Grāmatā ir rakstīts par 4 tipu tēliem, kas patiesībā pārstāv (vismaz manā galvā) četras patērētāju grupas - innovators + early adapters , early majority, late majority.
No šī ir diezgan skaidrs, kādēļ es iepriekš apgalvoju, ka demokrātija nav gatava jauniem risinājumiem. Tikai mirklī, kad "the next best thing" būs sasniedzis "late majority" par to nobalsos 50% +1 cilvēks.
Kāpēc arī dažās demokrātijās izdodas ieviest jaunus, inovatīvus risinājumus? Man ir tikai pāris varbūtēji risinājumi, kas patiesībā ir viens un tas pats tikai dažādi pateikts:
Iespējams lokālā sabiedrības grupa jau ir sasniegusi savu 50% +1 barjeru
Cilvēkiem ir spēja pārliecināt - runājot, rādot un pierādot, process iet uz priekšu daudz ātrāk
Lielās grupas no mazām atšķirās tikai ar mērogiem, tie, kas ir vienas sabiedrības inovārori iekšēji (iespējams ar nedaudz citu proporcionālo sadalījumu) arī dalās.
Dažkārt, nav nepieciešama pārliecība, ka viss būs labi, lai ieviestu jauninājumus jāsāk ar uzticību.
Noslēgumā tikai divi papildinoši citāti no cilvēkiem, kuri man liek mācīties dzīvot vēlreiz!
By building important relationships leaders can achieve better results.
/Peter Fischer/
Dzīve sastāv no riska, mūsdienās it viss ir likts uz spēles un mums ar to jāsadzīvo!
Otrdien (19.03) notika diskusija par praksēm, kā to redz darba devēji un prakses ņēmēji. (Video var noskatīties te), kurā piedalījos, lai pastāstītu, ko mēs projekta Darba tirgum derīgs esam secinājuši par to, kā būtu jāpilnveido studiju vide, lai padarītu studiju vietas atbilstošākas darba tirgus prasībām, tajā skaitā - prakses, kā studiju programmas daļa.
Tieši par šo pēdējo punktu manī radās iekšējā diskusija - kad runāja VID pārstāve, viņa norādīja, ka ikkatra samaksa par darbu, ko tu saņem, kas nav studiju procesa daļa ir ar nodokļiem apliekama. Te nu manā galvā sākās nesaprašana. Visus pēdējos gadus biju uzskatījis, ka prakse ir pilntiesīga studiju daļa - studenti apgūst praktiskās iemaņas atrodoties uzņēmumā, un pildot ikdienas uzdevumus. Man šķiet, ka tas ir līdzīgi kā ar Learning by doing modeli.
Protams, es iespējams kļūdos, bet arī valsts budžeta stipendijas iespējams saņemt par prakses semestri, ja esi tajā ieguvis izcilu vērtējumu. Kādēļ tad neļaut uzņēmumiem šādā pašā veidā (bez pārlieku lieliem nodokļu slogiem) novērtēt izcilus praktikantus. Mūsu šī brīža sistēmā stipendijas saņem tie kuri prot skaistāk rakstīt un prezentēt paveikto, jo atzīmi izliek par prakses darba aizstāvēšanu, bet uzņēmumam, ja tas vēlās stimulēt studenta sasniegumus prakses vietā, ir jāpieņem students darbā?
Klausījos kādu gudru cilvēku, kurš runāja par laiku. Ziniet - ir labi, dažkārt tiešām ieklausīties par to, kā citi runā par laiku - iespējams noder pašiem veidojot savus loģiskos spriedumus.
Bieži gadās, tā, ka jūs vienkārši zināt, kā ir labāk, bet nespējat to pamatot. Dažkārt, tieši klausoties šajos cilvēkos, var saprast kāpēc lietas ir tādas, kādas tās ir un kādēļ mēs dažreiz vienkārši jūtam kā ir pareizāk.
Tad nu es klausījos, un patiesībā sapratu, ka viņš man parādīja teoriju, kuru patiesībā neviļus biju izmantojis jau pavisam nesen. Man stāstīja par "Flow" - psiholoģijas terminu ( http://en.wikipedia.org/wiki/Flow_(psychology) ), kas patiesībā izskaidro, kādēļ pirmajā reizē darot konkrētu uzdevumu, esmu daudz uztraucies par tā realizāciju, nākamajā , pārgājis jau nedaudz kontrolētākā darbības formā, un visbeidzot (ja uzdevums ir bijis gana sarežģīts) iegājis arī savā "flow".
Interesanti - tas arī izskaidro, kādēļ nekad vairs darot to pašu nedarīšu to ar šo pašu aizrautību.
Ko, es vēlējos pateikt - iespējams, jums nevajag zināt šo teoriju, bet ja jūtaties ne pietiekoši izaicināts, droši vien, ka tas nebeigsies labi. Manā prātā ir tikai 3 lauciņi, kuros es vēlētos atrasties - no pārējiem izvairīties.
Paldies, Igor, šī ļoti iespējams ir labākā laika plānošanas nodarbība kāda man ir bijusi!
