Spoiled?

Kādā valsts institūciju darba grupā, kurā patīkama kārta bija pieaicināti nozares un nevalstiskā sektora pārstāvji, notika diskusija, par konkrēta uzņēmējdarbības veida valstisko regulējumu.

Kopumā es neiebilstu pret stingrām prasībām šajā jomā, kas regulētu uzņēmuma darbību, taču kļuva interesanti, kad pievērsāmies, prasībām, kas regulē šo uzņēmumu vadību jeb precīzāk vadītājus (valdi). Man sāka šķist, ka braucam auzās.

Patiesībā, ne jau prasībās ir vaina, bet gan iedomās, ka valsts iestādēm ir nepamatoti jāierobežo uzņēmuma akcionāru tiesības izvēlēties labākos vadītājus. Norma skan "valdes locekļiem ir amata pienākumu veikšanai nepieciešamā izglītība un triju gadu profesionālā darba pieredze atbilstošu funkciju pildīšanā". Tātad,  ja es vēlos darboties šajā nozarē un iecelt par sava mārketinga direktoru (un valdes locekli reizē), kādu, kas ir nozares guru (nostrādājis 10 gadus taču nav vēlējies iegūt izglītību, un droši vien izlasījis vairāk par mārketingu nekā viss augstskolas 4. kurss) vai par savu IT direktoru (un valdes locekli) piemēram Marku Zukenbergu (Mark Zuckenberg) vai vēl pārīti citu, tad es nedrīkstētu, jo es esmu vai nu esmu krāpnieks, ar nevainojamu reputāciju (un tad arī augstskolā izglītota valde nevienu neglābs), vai arī nesaprotu, kā vadīt uzņēmumu, bet vienalga ar nevainojamu reputāciju. Izrādās, ka šādu cilvēku iekļaušana valdē palielina datu zādzības risku (tāpat, kā Wi-Fi tīkla lietošana, tikai to neviens neaizliedz) vai arī bojā uzņēmuma reputāciju (un šis ir dīvaini, jo valdes loceklim arī  tiek prasīta nevainojama reputācija tā pat, kā akcionāram).

Abos no gadījumiem, esmu priecīgss, jo, lai kāda būtu motivācija, šī norma noteikti ir novērsusi to, ka Sers Ričards Brensosns (Sir Richard Brenson) un lielākā daļa Latvijā pazīstamu blondīņu*  nokļūs šo uzņēmumu valdēs. Protams, man ir (naiva) cerība, ka šis ir jaunais AI stimulēšanas veids, jo ar šādu normu iekļaušanu vēl citās uzņēmējdarbības nozarēs (un iespējams citos uzņēmuma līmeņos) pieaugs pieprasījumu skaits pēc profesionālās izglītības atzīšanas. Labi, gan, ka mēs šodien tādi izglītoti cilvēki forši pasēdējām un iespējams radījām sistēmu, kurai kalpot, nevis sistēmu, kura kalpos.

"Nothing that is worth knowing, can be tought!"

/Oscar Wilde/

*atsauce uz sarunu ar kādu mārketinga cilvēku, kas man stāstīja - Latvijā reklāmām blondīni ar labu reputāciju sabiedrībā atrast, esot gandrīz neiespējami.

Par racionāliem lēmumiem

 

Viņš sēdēja mājās, kā parastā vakarā raugoties datora ekrānā un domājot par labo un slikto pasaulē un sevī. Viņš pagrieza skaļāk Eminema veco dziesmu izlasi un stāstīja sev, ka ir tas, kurš var manīt pasauli - pietrūkst tikai viena grūdiena. 

Biznesa, finanšu un matemātikas pasaule lēmumi, kurus ir jāpieņem bieži ir vienkārši racionāli - riski ir novērtējami un ietverami loģiskās shēmās, kas pavisam vienkārši izskaidro ieguvumus un zaudējumus un ļauj izdarīt racionālas izvēles. vai šim principam nevajadzētu strādāt it visā? 

Viņš zināja, nav pamata ticībai, ka būs citādi - viņš vienkārši ticēja.

Dažreiz mūsu apziņai ir vienkārši par maz informācijas, lai izdarītu racionālu lēmumu. Riski nav novērtējami, precedenti nav zināmi - sekas nav paredzamas. Kā zināt pareizo lēmumu šajā gadījumā?

Rational behavior requires theory. Reactive behavior requires only reflex action.

/W. Edwards Deming/

Kaut ko darīt esot jāsāk tad, kad tas ienāk prātā - citādi to varot nokavēt. Tā ir pirmā iracionalitātes pazīme, jo racionāli taču būtu darīt to, mirklī, kad tam ir pareizais laiks. Šis laikam ir mans pats mīļākais loģikas prāta mežģis - loģiski būt darīt lietas  pareizajā laikā, taču to mēs varam uzzināt tikai tad, kad laiks, jau ir pagājis, ka tas bija pareizais - kā tad to atrast?

Viņš piesēdās pie baltas papīra lapas un sāka rakstīt - jo tā viņš vienmēr ir sācis kaut ko jaunu - sakārtojot to savā prātā!

Par pakāpieniem

Kādus nu jau vismaz 3 gadus atpakaļ Gunita man teica frāzi (vai kādu, kas ir pavisam līdzīga), kas nav pametusi manu prātu kopš tā laika:

"Dzīve ir kā trepes, kurās vienkārši nevar pārlēkt pakāpieniem! "

/ Gunita Kuļikovska / 

Es neatceros visu sarunu, taču atceros šo frāzi un domu, kura tai tika piešķirta. Toreiz Gunita man stāstīja par to, kā dzīve aizvien turpina nolikt priekšā pārbaudījumus, kuri ir līdzīgi viens otram, līdz esi iemācījies to, kas ir jāiemācās, lai dotos tālāk. Tajā laikā man ļoti patika klausīties Gunitā (droši vien, ka vēl tagad patiktu) un šo pieņēmu ļoti intuitīvi. 

Viņš bija izgājis vakara pastaigā  - izvēdināt galvu un ieelpot svaigu gaisu - pārmaiņas pēc. Domas jaucās viņa galvā un kājas nesa, galvai nesaprotot kur. līdz bija jau par vēlu. Tad tā apstājās un atteicās iet vēl vienu soli. Instinktīvi - vēlme saprast viņā dzīvoja jau instinkta līmenī.

Šodien atkal ir viena no tām dienām, kurās domāju, par to, kas ir tā mācība, kas man tiek  likta priekšā, un kuru tik sparīgi cenšos neiemācīties, ka gandrīz ik dienu, man tiek atgādināts - Tu netiksi tālāk, pirms iemācīsies. Pirms sapratīsi.

Neizsakāms laika sprīdis bija pagājis pirms viņš pagriezās un devās mājās. Iespējams, šī nebūs pēdējā reize, bet šī nebūs arī reize, kurā spert nākamo soli uz priekšu.

"He that can have patience can have what he will"

/Benjamin Franklin/

Par maģiju

Viņš stāvēja un skatījās, kā saules stari uz viņa galda veidoja varavīksnes aplīti. Precīzu un pilnu varavīksnes aplīti, kura krāsu pārejas bija pilnīgas un  sekoja viena otrai tik satriecoši, ka viņš viņš domāja, ka tas ir maģiski.

Kādā pavisam pieklājīgā pasākumā, kura galvenā doma bija pastāstīt par to, kādi mēs latvieši esam malači un cik daudz naudas varam savākt, ja vien pieliekam tam drusku (protams, ka tā domāja tikai sanākušie viesi) darbu es dzirdēju frāzi, kura man jau toreiz likās patiesa, bet ejot laikam izrādījās ļoti daudznozīmīga.

"There is no magic"

/Edgars Rozentāls/

Kopš tā brīža man katru reizi dzirdot šo vārdu neviļus nākas aizdomāties par to, kāpēc šo vārdu lietojam ikdienā. Es pats, to atkārtoju nemitīgi. 

Skatoties uz mazo aplīti, viņš atsauca atmiņā reizi, kurā viņš skatījās uz gleznu, kas bija veidota no diezgan biezas krāsas, kas noteikti nebija klāta ar otu. Viņu fascinēja tas, kā ar šīs papildus dimensijas palīdzību bildei ir piešķirts vēl vairāk dzīvības un īstuma nekā viņš būtu gaidījis. Kad viņa vēlējās toreiz paskaidrot, jo acīm redzami zināja, kā to iespējams izdarīt, viņš teica "Nē! Tu izjauksi maģiju!"

Sev jau esmu pieņēmis kā patiesību, pat ja gadās mirkļi, kuros lūdzu kādam nebojāt maģiju. Pasaulē nav maģijas, ir tikai izvēle, kaut ko nesaprast, lai tas vēl joprojām paliek nedaudz brīnumaini un sagādā piedzīvojuma mirkli.

Lai arī viņš zināja, ka pasaulē nav maģijas, dažreiz viņam patika palikt neziņā. Tiesa, šoreiz neziņa nebija viņa sabiedrotā, jo viņš skaidri zināja, ka stikls var sadalīt gaismu spektrā un aplītis to tikai pierāda.

"Pasaulē nav maģijas, viss ir kombinācija no pieredzes jeb zināšanām, spējām un apstākļiem."

Priecāties, un novērtēt arī to, ko saprotam - tas ir kas maģisks. Mēs bieži aizmirstam to darīt, jo saprotamais sāk likties triviāls. Labi, ka arī lietu jaunatklāšanā ir palikusi daļa maģijas.

Par bezgalībām

 Viņš ievilka dūmu no nedaudz kūpošās cigaretes -  viņš zināja - tas lēnām beidzas. Viss lēnām beidzas. Bija palikuši vēl tikai daži mirkļi, kuros piepildīt plaušas ar nikotīna apreibinošo spēku, kas ļāva aizmirsties - aizmukt no realitātes, kura stāvēja tieši priekšā. 

Viss reiz beidzoties. pasaulē visam esot jābūt sākumam un beigām, dažreiz vienkārši tās ir tik tālu, ka mēs spējam par tām nedomāt, un ticēt, ka viss turpināsies mūžīgi. Dažkārt tikai paskatoties uz citu dzīvēm izdodas ieraudzīt tās nenoveršamības, kuras ir tepat blakus. 

if the inevitability of human oblivion worries you, I encourage you to ignore it. God knows that’s what everyone else does.

/The Fault in Our Stars/

Dažkārt šķiet, ka tieši tas ko meklējam ir iespējas sajusties tā, ka viss nekad nebeigsies. Katrs mazais mirklis, ko izdzīvojam no tā sākuma līdz beigām nedomājot par to, ar ko tas sācies un neskatoties uz to, kā tieši šim mirklim ir jābeidzas. Iespējams, to var nosaukt arī par mīlestību, tikai droši vien pret sevi. 

"You gave me a forever within the numbered days, and I'm grateful."

/The Fault in Our Stars/

Ir reizes, kurās pavisam netīši cilvēki mums parāda, ka varam būt labi ar sevi, ir labi, ja to parādam paši. 

Momentu pa momentam viņš pildīja plaušas ar nikotīnu un ļāva tam atkal izplūst ārā. Baudīja sekundes simtdaļas vai tūkstošdaļas. Bija.

Dažkārt - laikam jau visai bieži mums šķiet, ka mēs kontrolējam dzīvi. Mēs nosakām, kas no tās mūs ietekmē un kas nē. Gadās, ka mēs gribētu, lai to spētu, neapzinoties vai aizmirstot, ka to varam. 

"It's a metaphor, see: You put the killing thing right between your teeth, but you don't give it the power to do its killing."

/The Foult in Our Stars/

Manā galvā laikam tieši spēja izvēlēties nozīmē būt cilvēkam. Spēt izvēlēties, ko un kāpēc pieņemt  par svarīgu sev, zinot, ka viss uz šīs pasaules ir gaistošs, vai vismaz laicīgs.

"You don't get to choose if you get hurt in this world...but you do have some say in who hurts you. I like my choices."

/The Foult in Our Stars/

Mēs nenogurstoši izdarām šīs izvēles. Katru dienu dzenamies pēc mirkļiem, kuru beigas iespējams mūs atstās bezdibeņu malā. Mums atkal būs jāmācās piecelties, staigāt, būt un izvēlēties. Tas vienkārši ir mūsu dabā. Dzīties pēc mazajām bezgalībām, lai pēc katras no tām nostātos uz kājām un darītu to atkal.

"It seemed like forever ago, like we've had this brief but still infinite forever. Some infinities are bigger than other infinities."

/The Foult in Our Stars/

Tas bija beidzies. Nu viņam atlika nolikt izsmēķi pelnu traukā un padarīt pasauli par savu bezgalību. Enjoy. Viņš teica sev un zināja - dažreiz paveicas un viņš var atgriezties, un dažreiz ne. Šoreiz viņš spēra soli lai ļautos kritienam.

Par garajiem rītiem

Viņam bija jābūt satrauktam - šodien bija jānoslēdz 2 nedēļu darbs, bet viņš bija mierīgs. Kafija lēni dzisa un viņš izbaudīja katru vārdu no Renāra mutes. Šodien bija lēnais rīts.

Domām vajagot laiku lai nobriestu. Laiku un enerģiju. Laikam  to vajag ikvienam un ikkatram, lai tiktu uz priekšu. Jāpieliek spēks, un iespējams, iespējams būs pieticis, bet iespējams mēs nonāksim pavisam citur kā domājām. 

Gandhi said that whatever you do in life will be insignificant, but it's very important that you do it because nobody else will.

/Remember me/ 

Var izklausīties nedaudz bezcerīgi, bet tā nemaz nav - nav vērts padoties. Dzīvi esot jādzīvo sev. Katram no mums tā ir dota, lai mēs atklātu un parādītu sev, kas mēs esam un ko mēs varam. Šis ir ļoti svarīgi - pirmajam cilvēkam,  kas atzīst panākumus un kritizē ir jābūt sev. Visiem pārējiem ir iespēja tajā piedalīties vai atteikties. 

If you could hear me, I would say that our finger prints don't fade from the lives we've touched.

/Remember me/

Kāds man noteikti ir stāstījis par problēmu Pareto principu - 80% no visām problēmām pazudīs vai atrisināsies ar 20% vai mazāk darba. Atlikušajiem 20% vajadzēs vairāk. Bet to, kuras ir kuras mēs mainām ar savu attieksmi.

Nekas no tā, kas šodien, rīt vai jebkad notiks, nevar mainīt to, kā visi citi izvēlēsies reaģēt. Viņam ir viņa kafija un savas izvēles. Tik vienkārša ir pasaule. 

Par izvēlēm

Viņš pamodās no rīta, un jau pavisam pierastā solī devās uz virtuvi, lai uztaisītu kafiju. Nospieda tējkannas slēdzi un un aizdomājās par pieraduma spēku.

Bieži mēs lietas darām tikai tādēļ, ka esam pieraduši - tā šķiet pareizi. Vēl daži lieli iemesli ir sabiedrības (vai dažu cilvēku) spiediens. Vai tiešām tie ir pareizie iemesli?

Kad kafija bija uzvārījusies, viņš to paņēma un izgāja kāpņu telpā. Šodien viņš gribēja citādāk.

Man gribas ticēt, ka katram rītam būtu jāsākas ar izvēlēm darīt to, ko tiešām vēlies. Visai dienai jābūt tādai - jo mazāk pieradumu, un atkarības, jo patiesāk.