Nu jau kādu laiku esmu klusējis. Pietiks. Šodien domāju par daudz ko, bet ļoti maz par fiziku,bet tieši par to būs stāsts.Runājot par gaismas Interferenci var iegrimt pārdomās, ir dīvaini, kad divi punktveida gaismas avoti, kas būtībā ir radīti lai pildītu vienu mērķi, to iekšējās, jeb viļņa garuma, atšķirības dēļ pārklājoties veido tumšus plankumus, kas ir pilnīgi pretēji to būtībai - izgaismot. Iespējams, cilvēki dažkārt rīkojas ļoti līdzīgi. Vai jums nekad nav gadījies, ka domājat, kad jums ir kāds sāncensis, tikai tādēļ, ka jums ir viens mērķis, un savstarpējās cīņas rezultātā, jūs iznīcināt viens otra iespēju sasniegt mērķi? [maza atkāpe lai pierādītu, ka šodien arī esmu mācījies fiziku] Piedevām, šodien pārlasīju savus pierakstus pēc Dž.Orvela "1984" un pamanīju interesantu piezīmi. Tas jau bija laiku atpakaļ, kad to lasīju. Piezīme bija šāda: "Kad karā nevar uzvarēt, tas zaudē jēgu." Un patiesi, ja cīņā uzvarot tu vari iegūt konkrētu labumu, kuram ir konkrēts lielums, un ja neuzvari, tu to nedabū, tad mirklī, kad vairs nevari uzvarēt tev būtu jāpārtrauc cīnīties. Paradoksāli, jo ja tā tiešām notiktu vienalga cilvēki nevis tiektos pēc uzvaras, bet pirmkārt vēlētos atņemt konkurentiem iespēju uzvarēt. Smieklīgi, jo ja uzdevums uzvarēt, nav tik triviāls, kā būt labākam par visiem citiem, bet ietver sevī kompleksu uzdevumu kopumu, kas jāpaveic uzvaras vārdā, tad iespējams, konkurentu kļūdas var palīdzēt mērķa sasniegšanai, bet ko tad, ja visus esi iznīcinājis jau sākumā?
[šoreiz pierakstīju tikai pārdomas, domu lidojumu, uz kuru mani aizveda fizika. Vai nav dīvaini, cik tālu no interferences cilvēks var aizdomāties, ja ļauj domām vaļu]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru