Tur viņš sēdēja. Viņam pretī raudzījās šīs
patiesās acis. Lai cik ļoti viņš centās, taču nespēja saprast ne nieka. Skolā
mācījies 2 svešvalodas. Pašmācības ceļā ieguvis sapratni par vēl dažām citām,
bet šobrīd, tas viss bijis lieki. Cilvēks viņam pretī no tā visa netapa saprotamāks. Ik pa brīdim viņam līdz šim ir šķitis,
ka viņš saprot cilvēkus. Viņš dažkārt ir ņēmies apgalvot, ka spēj lasīt šo un
to no cilvēka ķermeņa valodas. Pupu mizas. Pretī viņam stāvēja cilvēks neko neslēpjot, neko nemaskējot, ar tīrām
patiesām emocijām, bet viņam nebija ne jausmas, kas viņam prātā. Droši vien tā
tas arī paliks, līdz tas mazais ķipars iemācīsies slēpt, mānīties un uzliks masku.
Ar mirkli mēs visi nonākam karnevālā. Ja
atsakamies, mūs izmanto. Ja runājam par to pārāk skaļi, sauc par liekuļiem.
Mums visiem ir maskas – lomas, kuras nekad nebeidzas, vai arī nekad nav
sākušās. Laikam jau mūsdienās lielāko daļu panākumu nosaka tas, cik daudz darba
ieguldi un tas, kā to māki pārdot. Ikkatrs mēs esam mazs aktieris.
Tā viņš tur sēdēja. Jau pusstundu viņu bija
apbūris mazais puika, kura vēljoprojām spēja airaut bumbiņas un spīdīgi
iepakojumi. Mazais viņā radīja apbrīnu un mulsināja reizē. Tik sen viņam nebija
sanācis apstāties. Tik sen viņam nebija sanācis būt. Tikai pusstundas laikā,
viņš atcerējās pavisam citādu pasauli un sevi. Viņš atcerējās, kāds reiz
vēlējās būt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru