Viņš piesēda uz smilšu kastes malas. Saule vēl nemaz nerietēja, bet bija sajūta, ka šodien varētu arī beigt spēlēties ar lāpstiņu un spainīti. Viņš skatījās uz to, kas jau bija paveikts. Šoreiz viņš bija centies uzcelt cietoksni, kas spētu pasargāt. Daži atbalsta posteņi bija jau izveidoti, daži stūra torņi nostiprināti, un nu vairs bija palicis tos dizainiski pilnveidot, lai varētu teikt, ka tas viss ir pabeigts. Bet ar torņiem jau arī vēl nepietiek. Dažas sienas pa vidu arī viņš jau bija sācis celt, bet ziniet, ar to neiet tik ātri - tam vajag laiku. Protams, arī viņš nebija sācis no nekā, bet vienmēr vēl daudz darba ir priekšā, bet jau šobrīd, viņš varēja saukt sevi par šīs smilšu kastes karali.
Tikai tu pats vari izlemt, vai vēlies būt liela zivs mazā dīķī, vai peldēt starp līdzīgiem jūrā.
/Ārija Bordovska/
Viņš sēdēja un domāja - iespējams jāļauj to turpināt kādam citam. Iespējams pienācis laiks, kad spēlēšanās smilšu kastē savu skološanās devu jau ir izsmēlusi un jāsk riskēt un celt īstas pilis, jo vai tad spēļu laukumi tieši tam nav radīti - lai sagatavotu mūs mirklim, kad tas kļūs par šautru?
Viņš pārkāpa smilšu kastes malu. Gatavojās iet uz jūrmalu, jo tur neesot robežu. Bet vai tas arī nebūs tikai kārtējais playground? Kur ir robeža, pēc kuras spēles vairs nav spēles?
jūrmalas robežas ir paisums un bēgums, kas ārēju apstākļu iespaidā, ik pa laikam sadragā vai tieši pretēji - atkāpjas no smilšu pilīm. Spēles jau galīgi nav sliktas, jautājums vienmēr ir par personālijām un noteikumiem, kas liek pārmainīt kastīšu robežas un meklēt plašākus apvāršņus
AtbildētDzēstJa nu kastītes robežas maina ne tikai personālijas, bet notikumi. Iespēja - tieši tagad un šajā brīdī tikt no vienas smilšu kastes citā
AtbildētDzēst