Es reiz satiku kādu. Kādu, kas teica:
"Es tā parasti daru. Es sabojāju svētkus."
Šodien, tā - vienkārši domājot, sapratu.
Svētkus bojājam mēs paši -
Dēļ tevis tagad to zinu.
Tā tiešām bija. Viņš gāja mājup, ar tīkliņu, kurā bija sapirkti dažādi labumi. Tas bija parasts vakars. Visa diena bija bijusi parasta. Parasts rīts, parasta diena - parasti mājas darbi, ko izdarīt, parasti trauki, kurus nomazgāt, parasta grīda, ko izslaucīt. Parasta kafija, ko izdzert, parasts tramvajs, kuru gaidīt, un parasti cilvēki uz ielas, kas kaut kur steidzās.
Es nekādu padomu nevaru dot, jo esmu sapratis, ka dzīvei jēgas nav. Vienīgi varbūt - mēģināt sevi pēc iespējas ilgāk apmānīt. Jo tad ir vieglāk!
/Oļģerts Kroders/
Tā tiešām bija. Jau no paša rīta viņš bija juties labi. Kafija ar mazu drusku mežrozīšu sīrupa, kas padara to patīkamu, ar mazu skābumu. Mājas darbi, kuru laikā salikt pa plauktiem savas domas un papīra kalnus. - iespēja izmēzt gan istabu, gan kādu sakrātu pārmetumu vai dusmu. Trauku mazgāšana, kas atgādina par mirkļiem, cilvēkiem un ēdieniem, ar ko mirkļi baudīti. Tramvajs, kurš savieno viņa dienu ar plūstošo centru, kurā ik cilvēkam ir stāsts, un atvestu mājās, kur tomēr ir labāk. Viņš gāja mājās ar kādu no tiem ēdieniem, kuru jau sen bija vēlējies pagatavot, un ar kādu, kas tam dod īpašu garšu.
Varbūt Krodera kungam arī ir taisnība, bet to es sapratīšu tikai ar gadiem. Tas, ko esmu sapratis - piešķirot nozīmi un sajūtas ir vieglāk!
Kad man jautāji, ar ko es sevi visbiežāk mānu - varbūt ar šo!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru