Pacietība ir interesants termins - tzaurs saka, ka pacietība ir spēja ilgi (vai samērā ilgi) paciest kaut ko (nevēlamu) vai spēja darīt, kaut ko ilgi un nenogurstoši. Te nu parādās divas nedaudz pretstatītas pacietības formas - tā kurā mēs spējam paciest un tā kurā mēs spējam (un vēlamies) sevi nodarbināt, lai sasniegtu mērķi.
Viņš jutās gandrīz paralizēts. Nekas cits nenotika viņa prātā, tikai vēlme gaidīt vai sagaidīt. Viņš vairs nespēja saprast cik ilgi.
Interesanti, ka pacietība parasti ir izvēle. Katru reizi mums tiek dota izvēle gaidīt, vai darīt kaut ko, lai nebūtu jāgaida. Katrā no reizēm mēs izvēlamies.
/Joyce Meyer/
Kā izrādās tā ir arī izvēle, kā Tu gaidi. Nesen lasīju, ka katrā no reizēm, kad mums ir jāgaida, mums tiek dots nestrukturēts laiks, kas ir gana liels, lai izdomātu jebko, bet var arī to nedarīt. Tikai jāatceras, ka parasti jau prāts nespēj nedomāt, un ja mēs ļaujam iespējams tas mūs aizved uz vietām, kurās negaidījām nokļūt.
Tad viņš saprata - gaidīšana neko neatrisina. Protams, dažkārt nākas pagaidīt, bet tam nevajadzētu kļūt par vienīgo nodarbi. Viņš piecēlās, lai ietu, lai sāktu - izrādījās par vēlu.
"Have patience with all things, But, first of all with yourself."
/Saint Francis de Sales/
Iespējams, ka vismaz vissvarīgākais, kas jāapzinās par pacietību - mums jāiemācās būt pacietīgiem ar sevi. Pacietīgiem, ļaujot sev tikt galā ar savi un uzmācīgo vēlmi - sagaidīt lietas un rīcības, kurām būtu jānotiek. Pacietīgiem, ļaujot sev kļūdīties, un iespējams smagi, un mācīties no kļūdām, nevis tās noliegt. Pacietīgiem, ļaujot sev būt tādam, kāds esi, jo tas nenāk viegli.
Šajā video iespējams tikai 15 sekundes ir par pacietību, bet iespējams ir vērts gaidīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru