Mēs neesam tie, kas kādreiz bijām

Protams, esmu pirmais, kurš apgalvo, ka cilvēki nemainās. Atlieka man drusku uzspēlēt futbolu. Tagad šķiet tie ir lielākie meli pasaulē un arī tīra patiesība, sauciet, kā gribat. 

Stāvēt uz vietas ir tas pats, kas atpakaļ iet.

Tieši pati doma, noved pie fatālas kļūdas. Ja mēs uzskatām, ka cilvēki nemainas, tad jau nav jēgas pat mēģināt kļūt labākam, sasniegt ko jaunu. Ja nemēģinam, tad apstājamies attīstībā.

Mēs virzamies uz priekšu, caur darbu un kļūdām.

Tikai tas pierāda, ka mēs maināmies – darbs, ko ieguldām. Tieši ar tik pietiek – reizi pa reizei izdarīt profilaktiskus vingrinājumus – lai neaizmirstu, lai paliktu formā. Ja mēs neaugam – mēs degradējamies - maināmies negatīvajā virzienā. Markovs ir teicis:

Nākotnes notikumi nav atkarīgi no pagātnes (sasniegumiem un pieļautajām kļūdām).

(Es vispār ticu matemātiķiem, īpaši gudriem.) Stāsts ir par to, ka viss ir mainīgs, piedevām neatkarīgs no iepriekšējā. Tā kā manā izpratnē vienīgais, par ko vispār ir jēga runāt, ja runā par varbūtībām ir cilvēks, tad mēs varam turpināt. Jebkas, ko daram var tikt interpretēts kā gadījuma lielums – tas, vai mums izdosies atkarīgs no prasmes, vēlmes un vēl daudz daudz lielumiem, ko var saukt par varbūtību. Tad jau laikam esmu ieguvis savu panākumu formulu:

P=(e^S-e)*V*I

 P-panākuma iespējamība , S – spējas [1;∞), I – iespēja[0;1), V – vēlme[0;1]

Secinājumi:

·         Tikai ar veiksmi pietiek, tad, ja tev ir visas pasaules iespējas un kaut drusku vēlmes.

·         Spējām, bez motivācijas nav jēgas.

·         Dažreiz pietiek tikai ar satriecošu vēlēšanos, bet spējas panākumu iespēju palielina grandiozi.

Atliek tikai pilnveidoties un spēlēt, jo futbolā no spēles iegūt tikai pieredzi nozīmē, iegūt par maz.

(man jau sen šo gribējās ielikt blogā)