Par smilšu kasti un citiem rāmīšiem

Nemaz tiks sen, kādā pagalmā manīju divus bērneļus, kuri spēlējās pa smilšu kasti, un tas man atgādināja kādu stāstu, kas iespējams ir tikai leģenda, bet tik pat labi – atmiņu aina.

Viņš izgāja ārā. Aiz dzīvžoga, kurš apjoza pagalmu bija 2x2 m smilšu kaste. Tajā bija atrodamas, gan gaišās baltās jūras smiltiņas, gan mitras veidojamās smiltis.Viņš mēdza nākt šurp katru dienu, jau veselu nedēļu, jeb bērna dzīves mērījumā vesela mūžība, jo viņa prātā tā bija labākā spēļu vieta pasaulē. Tiesa, to, ko darījis pirms tam viņš neatcerējās.

Viss ir relatīvs: bērnam katra diena ir pārāk īsa, bet nedēļa ir mūžiba.

Viņam līdzi bija tikai spainītis un lāpstiņa, kā katru dienu, jo ko gan vairāk bērnam vajag smilšu kastē? Dažreiz, protams, viņš mēdz paņemt līdzi arī lielo mašīnu, kurā sakraut izraktās smiltis, bet ne šodien – šodien viņš gribēja celt smilšu cietoksni (vakardien viņš taisīja trasi savam auto) Patiesībā, viņš neko citu nemācēja – tikai taisīt trases un cietokšņus – divas lietas,ko tētis bija iemācījis.

Šodiena, gan nebija tāda kā parasti. Smilšu kastē šodien priekšā jau bija kāds cits apmēram tikpat mazs zēns. Tam bija grābeklītis lāpstiņa un spainītis. Viņš spēlēja spēli, ko viņš neatpazina. Viņš apjuka, un nesaprata, kas notiek. Pēc mirkļa, viņš izlēma – tā ir mana smilšu kaste, es tur spēlēšos. Viņš aizdzina otru puiku un palika viens ar savām mantām, jo tā bija pieradis.

Pēc neiedomājami ilga laika – ceturtdaļcietokšņa attālumā – puika bija atpakaļ. Izskatījās,ka tas arī grib spēlēties. Viņš atkal apjuka. Tā taču ir viņa smilšu kaste. Puika, gan teica, ka viņš ļaušot paspēlēties ar tā mantām, bet viņam bija vienalga, viņš negribēja. Jaunas mantas nebija tas,ko viņam kārojās.

Kad cietoksnis bija uzcelts viss atkārtojās. Puika atkal bija klāt. Šoreiz lūdzot, vai drīkstēs paspēlēties pēc tam. Viņš atkal paskatījās skeptiski. Puika teica, ka viņš tikai grib paspēlēt dārzniekos.Viņa seja sašķobijās un iespējams, tieši šajā mirklī, kaut kas mainījās.

Rāmīši tie mūs kavē un dod drošibas sajūtu – izvēle vienmēr paliek mums pašiem.

Jau no pašas bērnības, jau no pirmajiem soļiem viss ir tieši tik vienkārši – paliec rāmī (istabā, pagalmā, ierastajā smilšu kastē, ierastajā domāšanas un loģikas apgabalā utt.) vai riskē. (Katram „nedrīkst” ir sava nozīme) Bērnības riski, protams ir citādi – var apsvilināt pirkstus pie karstas krāsns, vai dabūt kādu punu sliktākajā gadījumā, bet iespējams arī iegūt jaunus draugus un iemācīties, ko vēl vairāk. Jo vecāki kļūstam (jo vairāk mācamies), jo vairāk baidāmies kļūdīties, mazāk rāmīšus vēlamies mainīt.

Labāk ir mācēt atrast pareizo risinājumu, jo pareizās atbildes bieži ir grāmatas beigās.

 Varbūtību teorija saka – izvērtē alternatīvas, jo nekas nav absolūti balts vai melns.Izvēles ir tikai labākas un sliktākas, bet dienas baigās, mēs vienalga esam palikuši tikai ar savām.