Kāpēc Tu plūc ziedus , un novēli tiem nāvi?
Tagad tev ir jāatbild.
Un arī man.
jo vēlos redzēt to mirdzumu acīs, kad zini - atcerējos
Nu kā sanāca? Varēsim turpināt. Tad es sākšu.
Kāpēc Tu neatstāsi to nepabeigtu?
Kādēļ Tu pasmaidīsi, pat ja cerību nebūs?
Kas Tev liek darīt tās neprātīgas lietas?
Mana kārta atbildēt:
jo man nav nekā grūtāka, kā sev un tev atzīt, ka to nespēju;
jo es zinu, ka labais notiek arī netīšām un pat necerot;
tā sajūta, kad es zinu - man izdevās;
tā sekunde, kurā pārsteigums tavā sejā nomainās pret smaidu un
tā sajūta, kad es zinu - man izdevās;
Tevi tiešām pārsteidza mana motivācija? Nemānies. Tu zināji, ka man tas ir personiski, un tādēļ svarīgi.
Šodien mani iedvesmoja viņa spēja pateikt citādi, to, kas man jau tāpat bija uz mēles
Retā reize, kad esmu ar mieru ar tevi paspēlēties:
AtbildētDzēst1. Jo par spīti to nāvei, tie aiz sevis atstāj prieku caur kuru tie turpina dzīvot.
2. Jo vēlēšos pierādīt sev un citiem, bet galvenokārt sev, ka es to varu.
3. Jo, ja pat cerību nav, tad smaids ir tas, ko man nevar atņemt, bet tas ir lielisks sākums, kam jaunam.
4. Jo tas būs izaicinājums, un vienmēr ir aizraujoši izaicināt ne tikai citus, bet arī pašai sevi. Jo tās būs arī pārliecība, ka tam tā vienkārši ir jānotiek un tas būs tā vērts. Jo necenšoties un nepamēģinot tu jau esi zaudējis.
..lai tu zinātu, ka man ir svarīgi un atceros. Un lai pašai prieks. (Lai gan, ņemot vērā manu nebeidzamo žēlumu pret gandrīz jebko, esmu bieži apspriedusi domu neplūkt puķes, bet dāvināt podiņos.)
AtbildētDzēst..jo es nevarēšu citādi.
..ja pasmaidīšu, tad manā galvā cerības vēl būs, lai cik bezcerīgi tas liktos citiem. Un vēl arī tas, ka vienmēr zinu, ka ir vēl miljons citas lietas par, ko smaidīt.
..tā sajūta, ka dzīvoju.
Čau, Kaspar!