Mana maziņā ir liela. Lai arī cik ļoti es to nevēlētos atzīt, viņa ir izaugusi un ir labākais, ko no tā ķipara vispār varēja gaidīt. Viņai ir sanācis lieliski - labāk, nekā es varēju cerēt. (Secinājums: Ja bērnu no dažu dienu vecuma baro ar vārītiem kartupeļiem, viņi izaug nepārspējami)
Reiz, kad viņa vēl mēdza ar mani pastaigāties pa DEPO viņa man lūdz orhideju un pirātu laivu, kas man šķita, kā maza bērna mirkļa iegribas. Šodien viņa man lūdz padomu, kuru es vēl nemaz nemāku sniegt.
Gudrākie vārdi ko pateikt - atzīt, ka nezini visu.
Ir pienācis mirklis, kad man jāatzīst - mirklis, kurā noņemt treniņritentiņus sen kā garām, pienācis laiks stāstīt, kā braukt bez rokām.
Paradokss.
Tie pilda un veido viņa dzīvi. Šis ir kļuvis par jauno key point. Tā viņš sēž pie galda. Vīna glāze jau pus stundu glabā nemainīgu saturu un pudele tā arī stāv puspilna. Vai drīzāk pustukša. Vārdi ekrānā patiesi, bet klaji meli, jo pasaka tieši tik maz, lai nepateiktu neko. Ziniet, kā tas ir runāt, bet neko nepateikt - viņš zina. Viņš vairs neskaita ne laiku ne rindiņas. Būt blakus, tāpat kā iepriekš, bet ar vēlmi vairs nekad. Cik daudz spēka prasa pateikt dažus atklātus vārdus? Viņam, vairāk, nekā ieejams.
Interesanti. Atgādina grāmatu no Remarka, par kara gaitām, kuru reiz lasīju. Kāpēc? Situācija līdzīga, tikai karš notiek pašam ar sevi . Dīvainākais, ka tādā karā tu nekad nezini, vai pretinieki (ne) dara to pašu, vai tikai gaida, līdz spēlīte būs galā.
Tur viņš sēdēja. Viņam pretī raudzījās šīs
patiesās acis. Lai cik ļoti viņš centās, taču nespēja saprast ne nieka. Skolā
mācījies 2 svešvalodas. Pašmācības ceļā ieguvis sapratni par vēl dažām citām,
bet šobrīd, tas viss bijis lieki. Cilvēks viņam pretī no tā visa netapa saprotamāks. Ik pa brīdim viņam līdz šim ir šķitis,
ka viņš saprot cilvēkus. Viņš dažkārt ir ņēmies apgalvot, ka spēj lasīt šo un
to no cilvēka ķermeņa valodas. Pupu mizas. Pretī viņam stāvēja cilvēks neko neslēpjot, neko nemaskējot, ar tīrām
patiesām emocijām, bet viņam nebija ne jausmas, kas viņam prātā. Droši vien tā
tas arī paliks, līdz tas mazais ķipars iemācīsies slēpt, mānīties un uzliks masku.
Ar mirkli mēs visi nonākam karnevālā. Ja
atsakamies, mūs izmanto. Ja runājam par to pārāk skaļi, sauc par liekuļiem.
Mums visiem ir maskas – lomas, kuras nekad nebeidzas, vai arī nekad nav
sākušās. Laikam jau mūsdienās lielāko daļu panākumu nosaka tas, cik daudz darba
ieguldi un tas, kā to māki pārdot. Ikkatrs mēs esam mazs aktieris.
Tā viņš tur sēdēja. Jau pusstundu viņu bija
apbūris mazais puika, kura vēljoprojām spēja airaut bumbiņas un spīdīgi
iepakojumi. Mazais viņā radīja apbrīnu un mulsināja reizē. Tik sen viņam nebija
sanācis apstāties. Tik sen viņam nebija sanācis būt. Tikai pusstundas laikā,
viņš atcerējās pavisam citādu pasauli un sevi. Viņš atcerējās, kāds reiz
vēlējās būt.
Tāds vēss vējš pūta. Diena vispār bija nevisai silta, iespējams, daži teiktu pat auksta. Sniegs jau arī nedaudz krita, vai kā nedaudz vēlāk šķita - lēnām sniga. Viņam patika, jo bija tā saldsērīgi skaisti, ja nu vienīgi varēja nebūt tā vēja, kura dēļ tā sala rokas.
Savādi bija tas, ka tiem diviem rokas nemaz nesala. Plikas, saķēdētas kopā bet tomēr siltas. Kāpēc pasaule ir tik negodīga, dažus saldē, bet tos divus - nē? Viņam jau arī gribētos, ka ziemā nesalst rokas. Stāsta, ka tas jau nemaz neesot tik grūti. Vajag vienu pāri savu roku, tad vēl vienu, kuras turēt, un kuras turētos pie tavām, tad vēl lielu vēlmi un kādu kripatu drosmes. Recepte gana vienkārša - ja proti pagatavot ko vairāk par makaroniem ar sieru, šim nevajadzētu būt par grūtu, vienkārši saliec visu kopā. Tad kura īsti ir trūkstošā sastāvdaļa? [.. vieta pārdomu brīdim ..]
Savas rokas itkā vietā. Pārējais uz izjūtām un cerībām balstīts. Tā bija viņa šodienas atziņa.
Dažreiz pareizā atbilde nāk, tikai ieskrienot ar galvu sienā.
Viņš iebāza rokas kabatā. Cimdi - tā nu jau vairāk nebija atbilde. Protams, mamma bija labi centusies tos adot, bet šodien tie vairāk nesildīja. Laikam jau nav vērts. Viņš izlēma, ka siltāk būs ar Narvesen kafiju. Ironija - apdedzinot mēli viņš aizmirsa, ka salst rokas.
Varbūt dažreiz pareizāk ir iet "parasto" ceļu?
My way of joking is to tell the truth. That's the funniest joke in the world.
Tas notika parastā gandrīz pelēkā dienā. Viņam bija tikai nedaudz laika, lai pakavētos pie debesu radītajām ainām, jo tramvajs kustās ar ātrumu, kurš neļauj tās izbaudīt līdz galam. Nekam nebija jānotiek, ceļā bija jāpavada tikai 15 minūtes.
Viņš sēdēja, un ceļoja caur portālu uz dažādākajām pasaulēm. Blakus kāda nostājās. Nebūtu bijis nepieklājīgi palikt sēžot, jo vietas bija arī aizmugurē, un viņai bija jābūt tikai drusku vecākai, kā viņš. Viņš piecēlās, un ne tādēļ, ka pietura tuvojās, viņš vienkārši to vēlējās.
Sieviete izkāpa vienu pieturu pirms viņa. Viņa smaidīja. Nekas cits jau nebija mainījies. Turpmāko dienu, smaidīja arī viņš. Nekas cits jau nebija mainījies, tikai visa viņa diena.
Everything you have in life can be taken from you exepct one thing your freedome to choose how you will respond to the situation. Viktor E. Frankl
Jums kādreiz ir bijusi iespēja vairākas naktis nokļūt vienā sapnī? Manos parasti beigas ir vienādas. Tikai no rīta izjūtas ir dažādas. Vienīgais, kas mainās - manas izvēles sapņa laikā. Nekas jau no tā nemainās, tikai visa diena.
Vai tev ir nācies visu dienu konstanti vērtēt vairākas lietas? Patiesībā, ja jānovērtē vairāk kā viens aspekts, kas iesaista vairākus kritērijus, ranžēšanas kļūst ļoti sarežģīta. Pat ja mēs visu spējam sakārtot prioritārā secībā, ko mēs patiesībā iegūstam?
Šodien visu dienu domāju, kas nav labi. Citiem. Mans uzdevums bija novērtēt un sniegt komentārus, dot ieteikumus. Tā nu es visu dienu meklēju visu, ko uzlabot, idejas, kas palīdzētu un, protams, mēģināju nākt klajā ar ierosinājumiem, kas liktos skaidri un vērtīgi, kā arī būtu lietojami.
Paradokss - cilvēki, kas iegūtu no kvalitātes uzlabošanās ne vienmēr sadarbojas. Un es tā arī nesapratu kādēļ. Mani minējumi ir 1) viņi nevēlās darīt vairāk (jo tāds ir viens no iespējamajiem rezultātiem) 2)viņi nevēlās uzzināt, patiesību, nevēlās atzīt trūkumus.
Jealousy is the fear of comparison. Max Frisch
Mans uzdevums bija novērtēt. Kādēļ es jūtos, kā viens no dienas lielajiem ieguvējiem?
Realitāte - vienā brīdī gribot vai negribot sāc salīdzināt. Tas droši vien ir iemesls, lai mēģinātu vērtēt biežāk. Bez kritikas pret atšķirībām, bez iedomības un pazemības, bez aizspriedumiem. Ja atšķirības nav pārlieku lielas, tad domāju, ka pat pēc dienas, kurā būsi ieguldījis lielu daļu savus spēkus, lai kādam tiešām palīdzētu, jutīsies ieguvis ko jaunu sev, un tā būs dienas vērtība.
Un tikai šī raksta pēdējos teikumos sapratu, cik ideāli tas sasaucas ar reiz tik mīļu dziesmu un vido, kuru skatījos vakar.
Ko darīt, ja gribi? Viņš jau kādu laiku grib. Putas no lattes, kas rotātu augšlūpu, labu dienu, kura nebeidzas ar saules stariem aiz apvāršņa, lai dotu vietu sliktākai un mirkļus, par kuriem opis stāsta mazdēlam. Viņš grib.
Bez visa tā, vēl jau ir pasaule, kuru pacelt un kalni kurus nolīdzināt, kas arī ir wishlist iekļauts. Pašā apakšā, ar maziem burtiem iekļauts arī nepazaudēt sevi.
