Par to, kā var būt par maz

Es reiz satiku kādu. Kādu, kas teica: 

"Es tā parasti daru. Es sabojāju svētkus."

Šodien, tā - vienkārši domājot, sapratu. 

Svētkus bojājam mēs paši - 

Dēļ tevis tagad to zinu.

Tā tiešām bija. Viņš gāja mājup, ar tīkliņu, kurā bija sapirkti dažādi labumi. Tas bija parasts vakars. Visa diena bija bijusi parasta. Parasts rīts, parasta diena - parasti mājas darbi, ko izdarīt, parasti trauki, kurus nomazgāt, parasta grīda, ko izslaucīt. Parasta kafija, ko izdzert, parasts tramvajs, kuru gaidīt, un parasti cilvēki uz ielas, kas kaut kur steidzās.

Es nekādu padomu nevaru dot, jo esmu sapratis, ka dzīvei jēgas nav. Vienīgi varbūt - mēģināt sevi pēc iespējas ilgāk apmānīt. Jo tad ir vieglāk!

/Oļģerts Kroders/

Tā tiešām bija. Jau no paša rīta viņš bija juties labi. Kafija ar mazu drusku mežrozīšu sīrupa, kas padara to  patīkamu, ar mazu skābumu. Mājas darbi, kuru laikā salikt pa plauktiem savas domas un papīra kalnus. - iespēja izmēzt gan istabu, gan kādu sakrātu pārmetumu vai dusmu. Trauku mazgāšana, kas atgādina par mirkļiem, cilvēkiem un ēdieniem, ar ko mirkļi baudīti. Tramvajs, kurš savieno viņa dienu ar plūstošo centru, kurā ik cilvēkam ir stāsts, un atvestu mājās, kur tomēr ir labāk. Viņš gāja mājās ar kādu no tiem ēdieniem, kuru jau sen bija vēlējies pagatavot, un ar kādu, kas tam dod īpašu garšu.

Varbūt Krodera kungam arī ir taisnība, bet to es sapratīšu tikai ar gadiem. Tas, ko esmu sapratis - piešķirot nozīmi un sajūtas ir vieglāk! 

Kad man jautāji, ar ko es sevi visbiežāk mānu - varbūt ar šo!

Jo var citādāk

Viņš apsēdās un skatījās ārā uz aizsniegošo pasauli. Sniegs drīz būs kļuvis tik daudz, ka mazajiem skudrucilvēciņiem īsti vairs nebūs skaidrs, kuri kādreiz bija ietve, kur iela, un kur zālājs. Tiesa, tas jau neliks viņiem piebremzēt, vai apstāties un padomāt par to, cik patiesībā jauki ir šie svētki - īpaši, ja tie ir balti, nevis kā ierasts šajos platuma grādos pelēkbrūni.

Viņš sēž un raugās, rokās turot kūpošu kafijas krūzi. Viņš jau kādu laiku nekur neskrien. Viņa svētki nebūs ar 106 ēdieniem - pat ne ar 7. Patiesībā, viņš vēl nemaz nav izlēmis, kas būs vakariņās. Reiz dzimusi tieši uz svētkiem viņā ir iesakņojusies pārliecība par to, ka svētki nerodas ēdienā un naudā, kas iztērēta tos radot. Šogad - viņš cer, ka svētki radīsies no tā, ka neviens nesatrauksies par piedegušām piparkūkām, neviens nestrīdēsies par to, kas ir jāskatās no TV piedāvājuma un ikvienam būs kāds ar ko parunāties un pabūt.

Tāpēc vēlot jums kādu, kas saprot, nepārēsties pārāk daudz, un priecīgus svētkus!

Kāpēc mēs vēl esam uz zemes?

"Tu zini, kādēļ man patīk tauriņi?"

"Nē!"

"Jo tiem ir kas tāds, kas mums nekad nebūs! Tie ir skaisti un spēj lidot"

Viņu saruna bija par to, ka cilvēki nekad nespēs lidot. Tiem ir mašīnas, un dažādi, veidi, kā spēlēties ar zemes pievilkšanas spēku, taču mums nekad nebūs dots lidot. Katrs, varbūt ir izdomājis savus personiskos veidus, kā apmānīt sajūtas, un likt sev iedomāties, ka viņš to spēj. Diemžēl, tas tāpat nekad neizdosies - tad kādēļ ir tik daudz cilvēku, kas mēģina šo nereālo ideju padarīt par patiesību?

Helicopters don't fly, they vibrate so badly the ground rejects them. 

/Tom Clancy/

Viņa atmiņā uzpeldēja kādi vārdi, kas pavisam īsi paskaidro šo: mūsu dzīvēm ir jēga, tikai tik ilgi, kamēr spējam sevi apmānīt ar domu, kas tas, ko  mēs darām ir svarīgi. Es ceru, ka tā arī ir, jo nav labāka veida, kā zināt, ka ir vērts!

Officers eat last!

/Šis raksts var aizņemt līdz 2 stundām no tavas denas/

Pēdējā laikā daudz esmu domāji un prātojis, kā labi vadīt - kā ļaut saviem cilvēkiem justies pēc iespējas labāk, pilnīgāk, un patīkamāk  lai mums kopā  izdotos vairāk. Pirmo reizi, man šķiet, to uzzināju apmēram pirms gada redzot šo video:

Toreiz šis jautājums mani nodarbināja visai daudz, jo lai gan par motivēšanu un motivāciju biju dzirdējis no daudziem, un pat likās, ka tas "meiko sensu." Grūtākais bija to pielietot. Šis video man atvēra pavisam citu pieeju - kas šķita arī vienkāršāka.

Pavisam nesen uzgāju vairākus video ar Saimonu, kuri šķita ļoti līdzīgi, taču pavisam citādi. Šajā patiesībā ir vairāk par to, kā mēs esam pārpratuši motivācijas jēdzienu, un kā ar to cīnīties.

Pēc šī - patiesībā es būtu apstājies. Šobrīd, man šis video bija pateicis, it visu, lai es spētu darīt labāk, un pilnīgāk. Līdz vakardienas vakaram, kad sapratu, ka man vēl pietrūkst kaut kā. Pavisam vienkārša. Tad es atradu šo:

Starp visu, kas šajā video ir viena no frāzēm, ko patiesībā esmu dzirdējis jau ļoti daudz reizes dažādās kombinācijās un variācijās:

Simon Sineck: Officers eat last!

Snow dogs (2002): Drivers eat after dogs are fed!

Kaspars Salenieks (SPA): Dalībnieki ir pirmajā vietā!

Pašam man pirmais no šiem šķiet ideāli skaidrs, tādēļ laikam to visvairāk atbalstu.

Tas, ko esmu izvilcis patiesībā arī ir apkopojams tiesī 4 frāzēs, kuras iespējams ir vērts arī pielikt pie sienas rāmītī:

People buy not what you do, but why you do it!

People will stand for his company only if he feel that company will stand for him!

and that is why:

Officers eat last 

and 

Do good for others and they will do good for others too!

/Simon Sineck/

Pastaiga...

Viņi gāja pa gandrīz krēslainu ielu. Saruna bija tāpat, par neko, lai arī no malas iespējams tā neliktos. Personiskas detaļas iepītas starp neadekvātiem jokiem, tādējādi veidojot visai sarežģītu piksli, no kura abiem jāspēj izlobīt kāda doma, vai arī jābauda tik vienkārši, lai nekļūtu par daudz.

Gandrīz neviļus, bet iespējams ļoti laikā, viņi sāka runāt par to, kā saistības maina cilvēku. Tā izvērsās par argumentāciju – par viedokļiem, kuri nesalāgojas. Iespējams, tas tiktu atrisināts, ja būtu vēl pāris mirkļi laika, vai arī ne, jo nevienam no viņiem nav pieņemts tik vienkārši padoties.

Tikai pēc laika, jau esot atceļā, uz kāda visai zīmīga tilta, viņš atskārta, ka viņai vienmēr ir bijusi taisnība. Attiecības nestāv uz vietas – tās mainās – vienmēr. Tās ietekmē viss un ikkatru reizi mums ir jāizlemj, kā uz to reaģējam.

Mēs esam atbildīgi, par tiem, kurus pieradinām.

/Antuan de Sent-Ekszeperi/

Viņš apstājās. Katram procesam ir citi mainīgie, lai arī cilvēki, nespējot precīzi noteikt visus lielumus ir iemācījušies dažus izteikt ar varbūtībām, patiesībā – saites ir daudz ciešākas, kā varbūtiski skaitļi. Uzdevumā par cilvēkiem un saistībām – patiesībā ir tikai viens mainīgais – cilvēka reakcija uz tām. Šī mainīgā vērtību ietekmējam tikai katrs pats. 

Katrā pasaulē ir daļa īstenības

Katra diena paiet nedaudz citādi, bet viens ir skaidrs - katrs dzīvojam nedaudz citādā pasaulē.  Katrā no tām cilvēki ir tādi, kādus tos redzam, un katram no mums tie ir dažādi. Dažkārt mēs mēdzam atteikties saskatīt arī pavisam klaju patiesību - nespējot, vai negribot to pieņemt. 

Katrā no šīm pasaulēm eksistē kāda daļa patiešām patiesas nojautas. Iespējams, pat kādai cilvēku kopai noteiktas un līdzīgas, bet vienmēr ir kāds, kuram uztvere noteikti ir citāda.Vai nepieciešams atņemt ilūzijas?

Noskaņai:

Par tiem, kuri ir aiz papīriem

Tā nu bija sanācis, ka šodien grupai ar cilvēkiem bija jāpastāsta par to, kāpēc es daru to, ko es daru, vai arī sauksim to par prezentāciju "Students - studentam".
Ja neskaita, to, ka viņi bija saguruši, tad iespējams viena no foršākajām auditorijām, kurā esmu bijis, bet ne par viņiem būs stāsts.
Prezentācijā ir mirklis, kurā biju plānojis pastāstīt, par to, ka patiesībā, aiz katra no projektiem, nolikumiem un citiem darbiem, kuri ikdienā, ir mana ikdiena ir viņi. Pirms, sāku šo tematu vēl tikai ātri galvā atkārtoju galvenās tēzes, un pārlaidu skatu auditorijai un apstājos pie trīs organizatoru meitenēm. Laikam, jau nebiju plānojis, ka tas pašam tik vienkārši saslēgsies. Trīs meitenes, kuras vēl pirms nedaudz vairāk kā pus gada pašas sēdējā SP Akadēmijas auditorijā un klausījās kā cenšos viņām dot no tā visa, ko zinu tieši tik cik varu.
Šodien viņas, jau daļa no fantastiskas organizatoru komandas - organizē pasākumu, kurš apjoma ziņā ir tikpat grandiozs.
Viens no mirkļiem, kurā saproti - tas nav par velti! Paldies, par šo sajūtu!