Par izvēlēm

Viņš pamodās no rīta, un jau pavisam pierastā solī devās uz virtuvi, lai uztaisītu kafiju. Nospieda tējkannas slēdzi un un aizdomājās par pieraduma spēku.

Bieži mēs lietas darām tikai tādēļ, ka esam pieraduši - tā šķiet pareizi. Vēl daži lieli iemesli ir sabiedrības (vai dažu cilvēku) spiediens. Vai tiešām tie ir pareizie iemesli?

Kad kafija bija uzvārījusies, viņš to paņēma un izgāja kāpņu telpā. Šodien viņš gribēja citādāk.

Man gribas ticēt, ka katram rītam būtu jāsākas ar izvēlēm darīt to, ko tiešām vēlies. Visai dienai jābūt tādai - jo mazāk pieradumu, un atkarības, jo patiesāk.

Par rēgiem

Viņš bija viens. Tieši tie ir mirkļi, kuros viņa rēgi izlien no ēnainajiem kaktiem un gultas apakšas. Tā arī šodien tie bija klāt, lai atgādinātu.

Katru reizi, kad beidzas kādas attiecības mēs mēdzam uzdot jautājumus par to, kas nogāja greizi. Vēlamies saprast un iespējams, vienkārši nevēlamies mainīt to, pie kā esam pieraduši. Motivācijas mēdz atšķirties, bet tas, ko mums tās atstāj ir rēgi - izdomātas atmiņas par to kā bija, vai varēja būt.

Kā katru reizi - tie atgādina par nākotni, par gaidām, kuras nekad nepiepildīsies, nekad nebūs tā, kā izsapņots. 

Katra no šīm atmiņu papildinājumiem (what if) ir tikai mūsu prāta radīta. Patiesība ir tikai tas, kā ir. Jau iepriekš esmu rakstījis - what if analīze ir laba metode pirms lēmuma pieņemšanas, nevis analizējot to, kas noticis.

Šodiena bija atšķirīga - šodien viņš zināja to, ko bija aizmirsis jau ilgu laiku. 

Ir kas tāds,  kas ir kopīgs visām attiecībām un beigām, vai sākumiem. Tie nemaina mūs kā cilvēkus. Tās nepadara mūs labākus, un neliek mums kļūt sliktākiem, ja beidzas. Tās mūs papildina - dod mums pieredzes, cilvēkus un viedokļus, ko mēs paši varam izvēlēties paturēt vai palaist vaļā.

Viņš zināja, ka daži no tiem, ir te uz palikšanu, tikai ne kā rēgi. Tas nebūs what if - viņš paņems to, kas ir viņa, un palaidīs to, kas nav. Šodien viņš zina, ka nevienu attiecību beigas neliek beigties nekam, kas patiesībā ir viņš. 

There is just one life for each of us:  our own.

/Euripides/

https://play.spotify.com/track/2IQvTnOS1sicZ3plBZL6KR

Pacietība. As I know it.

Viņš sēdēja un gaidīja. Ko tieši - viņš nezināja, bet gaidīja. Bija pagājušas jau daudz stundas un iespējams arī dienas. Viņš bezmērķīgi sēdēja un gaidīja. 

Pacietība ir interesants termins - tzaurs saka, ka pacietība ir spēja ilgi (vai samērā ilgi) paciest kaut ko (nevēlamu) vai spēja darīt, kaut ko ilgi un nenogurstoši. Te nu parādās divas nedaudz pretstatītas pacietības formas - tā kurā mēs spējam paciest un tā kurā mēs spējam (un vēlamies) sevi nodarbināt, lai sasniegtu mērķi.

Viņš jutās gandrīz paralizēts. Nekas cits nenotika viņa prātā, tikai vēlme gaidīt vai sagaidīt. Viņš vairs nespēja saprast cik ilgi.

Interesanti, ka pacietība parasti ir izvēle. Katru reizi mums tiek dota izvēle gaidīt, vai darīt kaut ko, lai nebūtu jāgaida. Katrā no reizēm mēs izvēlamies.

"Patience is not simply the ability to wait - it's how we behave while we're waiting."

/Joyce Meyer/

Kā izrādās tā ir arī izvēle, kā Tu gaidi. Nesen lasīju,  ka katrā no reizēm, kad mums ir jāgaida, mums tiek dots nestrukturēts laiks, kas ir gana liels, lai izdomātu jebko, bet var arī to nedarīt. Tikai jāatceras, ka parasti jau prāts nespēj nedomāt, un ja mēs ļaujam iespējams tas mūs aizved uz vietām, kurās negaidījām nokļūt.  

Tad viņš saprata - gaidīšana neko neatrisina. Protams, dažkārt nākas pagaidīt, bet tam nevajadzētu kļūt par vienīgo nodarbi. Viņš piecēlās, lai ietu, lai sāktu - izrādījās par vēlu.

"Have patience with all things, But, first of all with yourself."

/Saint Francis de Sales/

Iespējams, ka vismaz vissvarīgākais, kas jāapzinās par pacietību - mums jāiemācās būt pacietīgiem ar sevi. Pacietīgiem, ļaujot sev tikt galā ar savi un uzmācīgo vēlmi - sagaidīt lietas un rīcības, kurām būtu jānotiek. Pacietīgiem, ļaujot sev kļūdīties, un iespējams smagi, un mācīties no kļūdām, nevis tās noliegt. Pacietīgiem, ļaujot sev būt tādam, kāds esi, jo tas nenāk viegli.

Šajā video iespējams tikai 15 sekundes ir par pacietību, bet iespējams ir vērts gaidīt. 

Eksperimentāli pārbaudāms saturs

Es nerakstu grāmatu atskatus. Parasti nē. Arī šis nav grāmatas atskats, vairāk gan ieteikums, kā papildināt savu lasīšanas pieredzi. 

Es nu jau esmu ticis tālu  ar "The Mastery of Love" jeb A Toltec Wisdome Book (nezinu, gan cik īsti tālu, jo šajā grāmatā ar tādiem sīkumiem, kā lappušu skaitīšana neviens neaizraujas). Tā stāsta par mums, pasauli un kā vēl uz to skatīties. Es lasu jau otro dienu, un vakardien, lai arī spēcīgi, bet ne pilnīgi spēju ieslīgt detaļās. Šodien, ir citādi. 

Šodien, esmu pavadījis vismaz 3 stundas ar krustdēlu un viņa māsu un redzējis to, ko, līdz šim lasot, man nācās tikai atsaukt atmiņā. Tas ir neaprakstāms skaistums ar kādu bērni spēj izbaudīt ikkatru lietu pasaulē, un atklāt, kāda tā ir. 

1) Saprast, ka skaļi bļaujot "Ēzel!" tas nekādā veidā nerosina skumjo, zirgam līdzīgo dzīvnieku pienākt tuvāk.

2) Ar 10 reizi pārvarēt bailes un tomēr nolaisties pa cauruli no neprātīgi augstās bērnu laukuma konstrukcijas.

3) Pārbīlī atraujot seju no vitrīnas stikla, pēc tam kad tajā ielecis trakais naktspērtiķis, saprast, ka dzīvniekus, iespējams, var vērot arī no lielāka attāluma. 

Viss, kam ir jāpietiek spēkam un pacietībai - ar savām bailēm, aizspriedumiem un citām pieaugušā nepilnībām nestāties ceļā tai neizmērojami lielajai enerģijai un priekam par to, ka šodien izdosies atklāt kaut ko jaunu. 

Pēc šī, visai plašā ievada, kā esmu nonācis, pie, manuprāt, ļoti laba padoma, pats padoms ir visai īss:

"Izdzīvo mirkļus, ikkatru!"

Īpaši, ja esi ar bērniem. Viņi vēl ir šodienā, nevis nākotnē, vai pagātnē, kā parasti mēs. Varbūt tieši no viņiem ir jāmācās vienkāršība un mirkļa mīlestība.

Protams, nobeigumā man jāsaka arī, ka lasot šo grāmatu un ļaujot ieraudzīt tās saturu acu priekšā, nāk vēl domas, kuras ir vismaz bloga ieraksta vērtas, bet kā jau es rakstīju - šis nebūs grāmatas atskats.

Diktatūras kārdinājums jeb Kāpēc mūsu demokrātija nestrādā kā plānots

Kārlis Ulmanis esot bijis izcils līderis. Viņš esot pacēlis Latvijas ekonomiku, līdz zelta laikiem, sakārtojis lauksaimniecību, un viss ir plaucis un zēlis. Mēs bieži atminamies šos laikus, un daži no mums pat saka, ka tas bija labāk? Kas ir tas, kas mums liek domāt par autoritāru varu, kā par “labākiem laikiem” un vai tiešām demokrātija ir pilnīgi nespējīga pārvaldes forma?

No 1941. – 1991. gadam esam dzīvojuši komunistiskā sistēmā, kurai pēc savas definīcijas (aut. komunisms – sabiedrības iekārta, bezšķiru sabiedrība, kurā sabiedrības locekļi ir vienlīdzīgi tiesībās) ir vissociālāk orientētā, kādas līdz šim pasaulē ir piedāvātas. Tai vajadzēja nodrošināt pārticību visiem tās iedzīvotājiem vienādā līmenī. Šī sistēma izrādījās nefunkcionējoša, jo īsti nespēja piedāvāt iespēju iesaistīt visus sabiedrības locekļus aktīvā pārvaldībā, un dažkārt nespēja nodrošināt pat cilvēka pamatvajadzības, kas izraisīja tās sabrukumu. Taču tā noteikti atstāja paliekošu mantojumu.

Kāds latviešu mūziķis savā darbā minēja, ka 

“60 gadu laikā, riktīgi ierūsēja vēlme uztvert lietas tādas, kādas tās ir.” 

/Gustavo/

Tieši, padomju režīma ļoti neprasmīgāpolitika, kas pretstatīta “Ulmaņa laika” ekonomiskajiem sasniegumiem (ignorējot ārpolitisko fiasko, kas beidzās ar Latvijas okupāciju), ir veids, kā mēs aizvien esam audzināti ar viedokli viens vadonis ir labāk par daudziem. Šo viedokli arī pilnīgi var saprast, jo tieši šī ilūzija (vai centieni sevi apmānīt), bija tas, kas latviešiem ļāva pārciest PSRS okupāciju un atjaunot neatkarīgu valsti, ar cerībām, atjaunot kādreizējo varenību. Tiesa, atgriezties, tika izlemts nevis Ulmaņa autoritārismā, bet demokrātijā.

Cilvēku domāšana mainās daudz lēnāk nekā valsts iekārtas, un tieši tādēļ 90.tos un daļu jaunās tūkstošgades pavadījām “demokrātijā”. Kamēr lielākā daļa vēl aklimatizējās un tikai pierada pie rietumnieciskās ideoloģijas “ja neko nedarīsi, nekas nenotiks”, daži to izmantoja savā labā. Aristotelis dažu pārstāvju valdīšanu pār citiem sauc par oligarhiju, ko mēs izlikāmies redzam kā demokrātiju. Šis laiks post-padomju cilvēkiem, kuri tika mācīts daudz neizlekt, nebūt neuzlaboja iespaidu par to, kurš no valsts pārvaldes modeļiem diktatūra vai demokrātija ir labāks, jo lielākā daļa tikai aizvien vairāk izjuta ienākumu nevienlīdzību.

Latvijas demokrātija ir paradījusi savu nespēju šo problēmu risināt, kas neizraisa pārsteigumus zinot, ka zemākā parlamenta deputāta alga bez piemaksām ir lielāka nekā vidējā alga Latvijā, kas vairākumā gadījumu pēc pieejamajiem datiem tos ierindo starp 10% turīgāko latviešu. Tā turpinot mēs varētu nonākt 17. gadsimta Francijas situācijā, kur valdošā elite bija pilnīgi atsvešināta no tautas problēmām, bet maz ticams, ka giljotīnas vai ieroči, mūsdienās labākais līdzeklis.

Iespējams, ka vienīgā atbilde, uz jautājumu, kā mums noticēt demokrātijai un to atjaunot, slēpjas pašā vārdā. No Grieķu valodas “demos” un “kratos” tiešā tulkojumā ir “tautas vara”, no kura mēs esam aizgājuši pavisam tālu. Pēdējo vēlēšanu aktivitāte ir pierādījusi – valda mazākuma intereses, ko diemžēl, tikai pastiprina vēlēšanu sistēmas vājums. Dīvaini, ka valsts, kurā vienā no pirmajām tika ieviests elektroniskā iespēja pieteikt likumprojektus vēl joprojām nav tikusi līdz elektroniskām vēlēšanām. Tad nu sanāk, ka tie, ko mēs lielām par sasniegumiem, kā valsts pirmrindniekus, aizrāda, ka esam atpalikuši.

Mēs dzīvojam laikā, kurā tehniskās iespējas demokrātijas realizācijai ir labākas kā jebkad. Es ceru, ka mēs atmetīsim spītību un aizspriedumus, kā arī mums pietiks politiskās gribas, lai ieviestu elektronisku balsošanas sistēmu. Iespējams, tas ļautu netērēt 2 miljonu referendumam pēc kura jārīko vēl dārgākas vēlēšanas – ļaujot iesaistīt mūs valsts pārvaldē aizvien biežāk, tādējādi izlabojot sistēmu, kuru mēs kļūdaini saucam par demokrātiju.

Jo dažreiz jautājumu ir daudz vairāk kā atbilžu...

Viņu fascinēja cilvēki. Kaut kas tajos bija tik ļoti interesants, ka viņš nespēja padoties tos pētīt. Redziet, viņš ir tāds īpašs. Viņš tiešām vēlās saprast lietas, un tic, ka tas ir iespējams. Vēl, viņš vēlas saprast cilvēkus, un parasti - tas nemaz nav sarežģīti.
Parasti, tas reducējas uz pavisam vienkāršām tieksmēm, kas vada cilvēka rīcību - par šīm vairāk ir Maslova piramīdā. Tas, kas viņu no tiesas fascinē - kādi ir iemesli, lai kāds vēlētos lēkt pāri kādam no tās līmeņiem?
Kāpēc, cilvēkam ir vienalga par savu tiesību realizāciju, ja viņš spēj sasniegt grupas atbalstu?
Vēl vairāk, nezināmā viņam ir, kad cilvēki uzzina, ka viņi spētu piepildīt iepriekšējo līmeni, bet nedarīt izvēlas to nedarīt, lai nezaudētu kādu no nākamā līmeņa vajadzībām.

Kāpēc mirklī, kad viņam ir iespēja izdarīt to, ko viņš vēlas, viņš spēj atrast iemeslus, lai to nedarītu?

Maza bļodiņa vasaras...

Viņš vienmēr saka - dzīve esot jābauda. Šodiena patiesībā ir tieši piemērota diena, lai to darītu - Rīga viņam reti ir šķitusi tik tukšā un dienu papildina arī pāris sīkumi, kas ik katru no tām var padarīt baudāmāku un arī laiks aiz loga nebija galīgi zemē metams.

Pēdējā laikā, daudz bija sanācis dzirdēt par vasarām. Gudrie laika prognozes vīriņi pēdējā laikā daudz sākuši runāt par to, ka esam piedzīvojuši garāko vasaru cilvēces ticamajā atmiņā. Labi, ka laiks ir relatīvs, un daži - tie, kuri nepaspēja noķert šo, varēs mēģināt nākamajā iestāstīt sev, ka tā būs ilgāka.

Tā viņš sēdēja un prātoja, par vasaru un ziemu. Viņš labi apzinājās, ka ziema tuvojās. George.R.R.Martins apgalvo, ka pēc garām vasarām nāk vel garākas ziemas, un viņam ticēt ir patīkamāk kā laika vīriņiem.

Ko tad ja viņš nekļūdās? Vai iespējams, ka vasaras baudīšana jāsāk pārorientēt par ražas vākšanas laiku. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, jo garās vasarās tā gadās - tu mēdz aizmirst, ko nozīmē ziema.

Bļodas apakšā bija palikušas tikai 2 mellenes, kuras nedevās karotē, lai viņam būtu miers, lai varētu likt karoti pie malas un sākt darīt rudens darbus. 2 mellenes un malks saldināta piena, kas ļāva vēl kavēties ilūzijā...