Par maģiju

Viņš stāvēja un skatījās, kā saules stari uz viņa galda veidoja varavīksnes aplīti. Precīzu un pilnu varavīksnes aplīti, kura krāsu pārejas bija pilnīgas un  sekoja viena otrai tik satriecoši, ka viņš viņš domāja, ka tas ir maģiski.

Kādā pavisam pieklājīgā pasākumā, kura galvenā doma bija pastāstīt par to, kādi mēs latvieši esam malači un cik daudz naudas varam savākt, ja vien pieliekam tam drusku (protams, ka tā domāja tikai sanākušie viesi) darbu es dzirdēju frāzi, kura man jau toreiz likās patiesa, bet ejot laikam izrādījās ļoti daudznozīmīga.

"There is no magic"

/Edgars Rozentāls/

Kopš tā brīža man katru reizi dzirdot šo vārdu neviļus nākas aizdomāties par to, kāpēc šo vārdu lietojam ikdienā. Es pats, to atkārtoju nemitīgi. 

Skatoties uz mazo aplīti, viņš atsauca atmiņā reizi, kurā viņš skatījās uz gleznu, kas bija veidota no diezgan biezas krāsas, kas noteikti nebija klāta ar otu. Viņu fascinēja tas, kā ar šīs papildus dimensijas palīdzību bildei ir piešķirts vēl vairāk dzīvības un īstuma nekā viņš būtu gaidījis. Kad viņa vēlējās toreiz paskaidrot, jo acīm redzami zināja, kā to iespējams izdarīt, viņš teica "Nē! Tu izjauksi maģiju!"

Sev jau esmu pieņēmis kā patiesību, pat ja gadās mirkļi, kuros lūdzu kādam nebojāt maģiju. Pasaulē nav maģijas, ir tikai izvēle, kaut ko nesaprast, lai tas vēl joprojām paliek nedaudz brīnumaini un sagādā piedzīvojuma mirkli.

Lai arī viņš zināja, ka pasaulē nav maģijas, dažreiz viņam patika palikt neziņā. Tiesa, šoreiz neziņa nebija viņa sabiedrotā, jo viņš skaidri zināja, ka stikls var sadalīt gaismu spektrā un aplītis to tikai pierāda.

"Pasaulē nav maģijas, viss ir kombinācija no pieredzes jeb zināšanām, spējām un apstākļiem."

Priecāties, un novērtēt arī to, ko saprotam - tas ir kas maģisks. Mēs bieži aizmirstam to darīt, jo saprotamais sāk likties triviāls. Labi, ka arī lietu jaunatklāšanā ir palikusi daļa maģijas.

Par bezgalībām

 Viņš ievilka dūmu no nedaudz kūpošās cigaretes -  viņš zināja - tas lēnām beidzas. Viss lēnām beidzas. Bija palikuši vēl tikai daži mirkļi, kuros piepildīt plaušas ar nikotīna apreibinošo spēku, kas ļāva aizmirsties - aizmukt no realitātes, kura stāvēja tieši priekšā. 

Viss reiz beidzoties. pasaulē visam esot jābūt sākumam un beigām, dažreiz vienkārši tās ir tik tālu, ka mēs spējam par tām nedomāt, un ticēt, ka viss turpināsies mūžīgi. Dažkārt tikai paskatoties uz citu dzīvēm izdodas ieraudzīt tās nenoveršamības, kuras ir tepat blakus. 

if the inevitability of human oblivion worries you, I encourage you to ignore it. God knows that’s what everyone else does.

/The Fault in Our Stars/

Dažkārt šķiet, ka tieši tas ko meklējam ir iespējas sajusties tā, ka viss nekad nebeigsies. Katrs mazais mirklis, ko izdzīvojam no tā sākuma līdz beigām nedomājot par to, ar ko tas sācies un neskatoties uz to, kā tieši šim mirklim ir jābeidzas. Iespējams, to var nosaukt arī par mīlestību, tikai droši vien pret sevi. 

"You gave me a forever within the numbered days, and I'm grateful."

/The Fault in Our Stars/

Ir reizes, kurās pavisam netīši cilvēki mums parāda, ka varam būt labi ar sevi, ir labi, ja to parādam paši. 

Momentu pa momentam viņš pildīja plaušas ar nikotīnu un ļāva tam atkal izplūst ārā. Baudīja sekundes simtdaļas vai tūkstošdaļas. Bija.

Dažkārt - laikam jau visai bieži mums šķiet, ka mēs kontrolējam dzīvi. Mēs nosakām, kas no tās mūs ietekmē un kas nē. Gadās, ka mēs gribētu, lai to spētu, neapzinoties vai aizmirstot, ka to varam. 

"It's a metaphor, see: You put the killing thing right between your teeth, but you don't give it the power to do its killing."

/The Foult in Our Stars/

Manā galvā laikam tieši spēja izvēlēties nozīmē būt cilvēkam. Spēt izvēlēties, ko un kāpēc pieņemt  par svarīgu sev, zinot, ka viss uz šīs pasaules ir gaistošs, vai vismaz laicīgs.

"You don't get to choose if you get hurt in this world...but you do have some say in who hurts you. I like my choices."

/The Foult in Our Stars/

Mēs nenogurstoši izdarām šīs izvēles. Katru dienu dzenamies pēc mirkļiem, kuru beigas iespējams mūs atstās bezdibeņu malā. Mums atkal būs jāmācās piecelties, staigāt, būt un izvēlēties. Tas vienkārši ir mūsu dabā. Dzīties pēc mazajām bezgalībām, lai pēc katras no tām nostātos uz kājām un darītu to atkal.

"It seemed like forever ago, like we've had this brief but still infinite forever. Some infinities are bigger than other infinities."

/The Foult in Our Stars/

Tas bija beidzies. Nu viņam atlika nolikt izsmēķi pelnu traukā un padarīt pasauli par savu bezgalību. Enjoy. Viņš teica sev un zināja - dažreiz paveicas un viņš var atgriezties, un dažreiz ne. Šoreiz viņš spēra soli lai ļautos kritienam.

Par garajiem rītiem

Viņam bija jābūt satrauktam - šodien bija jānoslēdz 2 nedēļu darbs, bet viņš bija mierīgs. Kafija lēni dzisa un viņš izbaudīja katru vārdu no Renāra mutes. Šodien bija lēnais rīts.

Domām vajagot laiku lai nobriestu. Laiku un enerģiju. Laikam  to vajag ikvienam un ikkatram, lai tiktu uz priekšu. Jāpieliek spēks, un iespējams, iespējams būs pieticis, bet iespējams mēs nonāksim pavisam citur kā domājām. 

Gandhi said that whatever you do in life will be insignificant, but it's very important that you do it because nobody else will.

/Remember me/ 

Var izklausīties nedaudz bezcerīgi, bet tā nemaz nav - nav vērts padoties. Dzīvi esot jādzīvo sev. Katram no mums tā ir dota, lai mēs atklātu un parādītu sev, kas mēs esam un ko mēs varam. Šis ir ļoti svarīgi - pirmajam cilvēkam,  kas atzīst panākumus un kritizē ir jābūt sev. Visiem pārējiem ir iespēja tajā piedalīties vai atteikties. 

If you could hear me, I would say that our finger prints don't fade from the lives we've touched.

/Remember me/

Kāds man noteikti ir stāstījis par problēmu Pareto principu - 80% no visām problēmām pazudīs vai atrisināsies ar 20% vai mazāk darba. Atlikušajiem 20% vajadzēs vairāk. Bet to, kuras ir kuras mēs mainām ar savu attieksmi.

Nekas no tā, kas šodien, rīt vai jebkad notiks, nevar mainīt to, kā visi citi izvēlēsies reaģēt. Viņam ir viņa kafija un savas izvēles. Tik vienkārša ir pasaule. 

Par izvēlēm

Viņš pamodās no rīta, un jau pavisam pierastā solī devās uz virtuvi, lai uztaisītu kafiju. Nospieda tējkannas slēdzi un un aizdomājās par pieraduma spēku.

Bieži mēs lietas darām tikai tādēļ, ka esam pieraduši - tā šķiet pareizi. Vēl daži lieli iemesli ir sabiedrības (vai dažu cilvēku) spiediens. Vai tiešām tie ir pareizie iemesli?

Kad kafija bija uzvārījusies, viņš to paņēma un izgāja kāpņu telpā. Šodien viņš gribēja citādāk.

Man gribas ticēt, ka katram rītam būtu jāsākas ar izvēlēm darīt to, ko tiešām vēlies. Visai dienai jābūt tādai - jo mazāk pieradumu, un atkarības, jo patiesāk.

Par rēgiem

Viņš bija viens. Tieši tie ir mirkļi, kuros viņa rēgi izlien no ēnainajiem kaktiem un gultas apakšas. Tā arī šodien tie bija klāt, lai atgādinātu.

Katru reizi, kad beidzas kādas attiecības mēs mēdzam uzdot jautājumus par to, kas nogāja greizi. Vēlamies saprast un iespējams, vienkārši nevēlamies mainīt to, pie kā esam pieraduši. Motivācijas mēdz atšķirties, bet tas, ko mums tās atstāj ir rēgi - izdomātas atmiņas par to kā bija, vai varēja būt.

Kā katru reizi - tie atgādina par nākotni, par gaidām, kuras nekad nepiepildīsies, nekad nebūs tā, kā izsapņots. 

Katra no šīm atmiņu papildinājumiem (what if) ir tikai mūsu prāta radīta. Patiesība ir tikai tas, kā ir. Jau iepriekš esmu rakstījis - what if analīze ir laba metode pirms lēmuma pieņemšanas, nevis analizējot to, kas noticis.

Šodiena bija atšķirīga - šodien viņš zināja to, ko bija aizmirsis jau ilgu laiku. 

Ir kas tāds,  kas ir kopīgs visām attiecībām un beigām, vai sākumiem. Tie nemaina mūs kā cilvēkus. Tās nepadara mūs labākus, un neliek mums kļūt sliktākiem, ja beidzas. Tās mūs papildina - dod mums pieredzes, cilvēkus un viedokļus, ko mēs paši varam izvēlēties paturēt vai palaist vaļā.

Viņš zināja, ka daži no tiem, ir te uz palikšanu, tikai ne kā rēgi. Tas nebūs what if - viņš paņems to, kas ir viņa, un palaidīs to, kas nav. Šodien viņš zina, ka nevienu attiecību beigas neliek beigties nekam, kas patiesībā ir viņš. 

There is just one life for each of us:  our own.

/Euripides/

https://play.spotify.com/track/2IQvTnOS1sicZ3plBZL6KR

Pacietība. As I know it.

Viņš sēdēja un gaidīja. Ko tieši - viņš nezināja, bet gaidīja. Bija pagājušas jau daudz stundas un iespējams arī dienas. Viņš bezmērķīgi sēdēja un gaidīja. 

Pacietība ir interesants termins - tzaurs saka, ka pacietība ir spēja ilgi (vai samērā ilgi) paciest kaut ko (nevēlamu) vai spēja darīt, kaut ko ilgi un nenogurstoši. Te nu parādās divas nedaudz pretstatītas pacietības formas - tā kurā mēs spējam paciest un tā kurā mēs spējam (un vēlamies) sevi nodarbināt, lai sasniegtu mērķi.

Viņš jutās gandrīz paralizēts. Nekas cits nenotika viņa prātā, tikai vēlme gaidīt vai sagaidīt. Viņš vairs nespēja saprast cik ilgi.

Interesanti, ka pacietība parasti ir izvēle. Katru reizi mums tiek dota izvēle gaidīt, vai darīt kaut ko, lai nebūtu jāgaida. Katrā no reizēm mēs izvēlamies.

"Patience is not simply the ability to wait - it's how we behave while we're waiting."

/Joyce Meyer/

Kā izrādās tā ir arī izvēle, kā Tu gaidi. Nesen lasīju,  ka katrā no reizēm, kad mums ir jāgaida, mums tiek dots nestrukturēts laiks, kas ir gana liels, lai izdomātu jebko, bet var arī to nedarīt. Tikai jāatceras, ka parasti jau prāts nespēj nedomāt, un ja mēs ļaujam iespējams tas mūs aizved uz vietām, kurās negaidījām nokļūt.  

Tad viņš saprata - gaidīšana neko neatrisina. Protams, dažkārt nākas pagaidīt, bet tam nevajadzētu kļūt par vienīgo nodarbi. Viņš piecēlās, lai ietu, lai sāktu - izrādījās par vēlu.

"Have patience with all things, But, first of all with yourself."

/Saint Francis de Sales/

Iespējams, ka vismaz vissvarīgākais, kas jāapzinās par pacietību - mums jāiemācās būt pacietīgiem ar sevi. Pacietīgiem, ļaujot sev tikt galā ar savi un uzmācīgo vēlmi - sagaidīt lietas un rīcības, kurām būtu jānotiek. Pacietīgiem, ļaujot sev kļūdīties, un iespējams smagi, un mācīties no kļūdām, nevis tās noliegt. Pacietīgiem, ļaujot sev būt tādam, kāds esi, jo tas nenāk viegli.

Šajā video iespējams tikai 15 sekundes ir par pacietību, bet iespējams ir vērts gaidīt. 

Eksperimentāli pārbaudāms saturs

Es nerakstu grāmatu atskatus. Parasti nē. Arī šis nav grāmatas atskats, vairāk gan ieteikums, kā papildināt savu lasīšanas pieredzi. 

Es nu jau esmu ticis tālu  ar "The Mastery of Love" jeb A Toltec Wisdome Book (nezinu, gan cik īsti tālu, jo šajā grāmatā ar tādiem sīkumiem, kā lappušu skaitīšana neviens neaizraujas). Tā stāsta par mums, pasauli un kā vēl uz to skatīties. Es lasu jau otro dienu, un vakardien, lai arī spēcīgi, bet ne pilnīgi spēju ieslīgt detaļās. Šodien, ir citādi. 

Šodien, esmu pavadījis vismaz 3 stundas ar krustdēlu un viņa māsu un redzējis to, ko, līdz šim lasot, man nācās tikai atsaukt atmiņā. Tas ir neaprakstāms skaistums ar kādu bērni spēj izbaudīt ikkatru lietu pasaulē, un atklāt, kāda tā ir. 

1) Saprast, ka skaļi bļaujot "Ēzel!" tas nekādā veidā nerosina skumjo, zirgam līdzīgo dzīvnieku pienākt tuvāk.

2) Ar 10 reizi pārvarēt bailes un tomēr nolaisties pa cauruli no neprātīgi augstās bērnu laukuma konstrukcijas.

3) Pārbīlī atraujot seju no vitrīnas stikla, pēc tam kad tajā ielecis trakais naktspērtiķis, saprast, ka dzīvniekus, iespējams, var vērot arī no lielāka attāluma. 

Viss, kam ir jāpietiek spēkam un pacietībai - ar savām bailēm, aizspriedumiem un citām pieaugušā nepilnībām nestāties ceļā tai neizmērojami lielajai enerģijai un priekam par to, ka šodien izdosies atklāt kaut ko jaunu. 

Pēc šī, visai plašā ievada, kā esmu nonācis, pie, manuprāt, ļoti laba padoma, pats padoms ir visai īss:

"Izdzīvo mirkļus, ikkatru!"

Īpaši, ja esi ar bērniem. Viņi vēl ir šodienā, nevis nākotnē, vai pagātnē, kā parasti mēs. Varbūt tieši no viņiem ir jāmācās vienkāršība un mirkļa mīlestība.

Protams, nobeigumā man jāsaka arī, ka lasot šo grāmatu un ļaujot ieraudzīt tās saturu acu priekšā, nāk vēl domas, kuras ir vismaz bloga ieraksta vērtas, bet kā jau es rakstīju - šis nebūs grāmatas atskats.