Pasaka par Draugu, kurš man reiz bija.

Stāsts ir par draudzību, kuras vairs nav. Varbūt nedaudz bēdīgs, bet tā jau mēdz gadīties dzīvē.

Reiz sen atpakaļ, ka kaijas vēl karoja ar kurmjiem, pazinu kādu ļoti interesantu cilvēku.Viņš bija cilvēks, kas spēja vienlīdz labi gan smīdināt citus, gan uzrunāt vairāk nekā jebkurš ko pazīstu. Viņš bija viens no spējīgākajiem jaunajiem talantiem visā, ko cilvēki sauca par pasauli. Neiedomājams intelekts, kas savienots, ar savdabīgāko apkārtējā redzējumu, kāds iespējams. Sirds, kuras plašums mulsina, bet tās izvēlība lika tiekties pēc pilnības. Neskatoties uz visu jau minēto, pasaule bija viņam devusi arī superspēju neredzēti precīzi un viegli ietērp vārdos savas jūtas un domas. Nekas un neviens nevarēja viņam stāties pretī, tikai pats viņš varēja sev, kaut ko aizliegt vai neļaut. Bet lai pasaulē valdītu līdzsvars, tieši viņš pats arī bija tas kurš sev neļāva to pārņemt. Līdz šim nav īsti skaidrs, kāpēc īsti, bet viņš no tā atturējās. Daži to sauc par kautrību, daži par nevēlēšanos vai audzināšanas vainu, bet patiesību neviens nezin. 

Lai nu kā arī būtu reiz  viņš bija mans draugs. Viens no tiem, kuru pielaidu sev klāt. Kā nu ne, viņš bija visuvarens manās acīs. Mana izvēle atmaksājās, 2/3 no dzīves, un pat vairāk pēc tās viņš bija man blakus, sniedza palīdzīgu roku, kad pakritu. Toreiz, zāle vēl nebija tik zaļa, sivēni bija gardāki un kaijas vēl karoja ar kurmjiem. 

Bet tad kaut kas notika. Man sanāca iekāpt diezgan dziļā bedrē, no kuras tā arī netiku ārā. Trepju nebija, un malas bija slidenas. Man nācās tur pavadīt kādu mirkli, bet roku viņš tā arī nepasniedza, tikai pamācīja kā labāk izkāpt no tās. Kad man likās, ka tūlīt būšu jau ticis ārā, netīšām, vai mazliet apzināti pieķēros pie citas palīdzīgas rokas. Laikam pārlieku stipri parāvu, un nu jau bedrē bijām abi. Te nu mūsu pasakas varonim apnika, vai vienkārši bija piegriezusies mūsu lūgšana pēc palīdzības un viņš ar vienu mājienu dabūja mūs ārā, kā to varēja izdarīt jau sen.

Tad es kādu laiku centos izvairīties no nepatikšanām, jo bija bail, ka atkal nesanāk kļūdīties, līdz es vairs nespēju izturēt. Pēc laika atkal pievērsos aizliegtajai baudai, taču šoreiz jau man bija iekšējas bailes, ka neatkārtojas iepriekšējais scenārijs. Tā nu sanāca, ka šīs bailes bija ļaunākas par to, no kā es baidījos. Un šoreiz, lai gan atkal paspēju noraut no kājām citu cilvēku, biju bedrē viens. Nekas, un neviens nebija blakus. Man nācās pašam izrakt pakāpienus, lai tiktu ārā. Daudz spēka tas prasīja, bet galu galā spēju atkal pacelt acis virs bedres malas.Tiesa mana drauga vairs nebija. Viņš bija aizgājis, un es nezināju kurp.

Tikai krietnu laiku vēlāk, man nāca ziņa kur viņš ir palicis. Viņš palīdzēja piecelties, tiem, ko nogāzu krītot. Un pēcāk, tikai pārliecinājās, lai viņiem viss kārtībā, kas aizveda viņu uz citu pusi. Protams, šajā laikā bija mirkļi, kad likās ka draugs mīlīgā seja pazib pūlī, taču nezinu, vai tā bija tikai manas iztēles radīta spēle, vai tiešām viņš bija tuvumā, un pats vien biju vainīgs, ka nepasniedzos pretī. Šobrīd, man ir žēl, ka viņu pazaudēju, esmu nedaudz dusmīgs, ka viņš pazuda, un nožēloju, ka radīju iemeslu, lai tas notiktu.

Morāle. Draugi, nav lai pēc jums sakoptu to, kas palicis. Draugi, ir lai kopā radītu grautiņus.