You can always find something else to love.
Tad, kad to dzirdēju, man likās pavisam jocīgi. To teica kovbojs, kurš piedalījās sacensībās, kad viņi jāj uz buļļiem. Viņš tajā brīdī bija pārliecināts, ka vairs nekad nevarēs atgriezties uz buļļa un izbaudīt tās deviņas sekundes. Es tam neticēju, jo vēl aizvien mīlu tās apmēram 2 sekundes no mirkļa, kad atsperies, līdz mirklim, kad atkal esi uz zemes un bumba atrodas jebkur, bet ne vārtos, kaut arī man no tā bija jāatsakās. Bet tad es apdomājos. Un izrādījās, ka nevaru nepiekrist. Mirkļos, kad man bija jāatsakās no kā tāda, kā dēļ šķita, varēju dzīvot, es instinktīvi sāku meklēt pēc kā cita.Lielākoties arī atradu. Bet pilnīgi droši ir tas, ka vienmēr atmiņā paliek sajūta, garša, vai kas cits, un ja paiet laiks, mēs atkal varam to iegūt, mēs reti kavējamies.
Atmiņas ir kā atspulgs logā, tu redzi tikai tās krāsas kuras tas atstaro, atceries tikai to, kas palicis visspilgtākais.
Un tādos brīžos, kad atkal esi ieguvis, ko kādreiz tik mīļu, tas var izrādīties bezgaršīgs, pelēks. Ja nu jaunās sajūtas ir pārtrumpojušas vecās. Ejot uz priekšu esi ieguvis ko tādu, kas vecajam sieram liek garšot pēc samazgām, jo gluži vienkārši tu zini, ka var būt vēl labāk. Bet tā nav vienmēr, dažreiz jau sen atklātais baudījums paliek tikai spēcīgāks ar laiku, un nekas cits tam nestāv līdz. Kā zināt, ka priekšā ir vēl kas, ko ir vērts meklēt? Es ticu, ka tikai ejot uz priekšu, jo atpakaļ ceļu mēs varam mērot, kad vien vēlamies, un pakavēties pie jau sasniegtā, taču sēžot vienā vietā mēs varbūt nekad neuzzināsim par to, ka patiesībā var būt vēl daudz labāk, līdz būsim izsmēluši rezerves, u nekas cits neatliks, kā iet un meklēt.
Filmiņa iedvesmai, bet grāmatu varēšu iedot, kad tā atkal atceļos mājās:
Un dziesmiņa tiem, kuriem arī šķiet, ka House sākuma mūzika ir par īsu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru