Mirklis, kura dēļ ir vērts

Šodien  apciemoju divus cilvēkus, kurus ilgi nebiju saticis. Vismaz ne tā kā šodien. Nu jau šķiet, ka pārāk ilgi.

Jau pats ceļš bija satriecošs. Mani pirmie divi šī gada tauriņi spēlējās ap pūpolu zariem. Esot ticējums, ka pēc to krāsas varot noteikt kāda būšot vasara. Nu tad man ir priekšā kaut kas interesants  jo ieraudzīju abus divus vienlaicīgi (dzeltens un melns). Par dzelteno daļu viss jauki, ar to melno gan būs jāpastrādā.

Tālāk mežs lēnām ieskāva manu gājienu. Prātā ienāca mans mīļākais jautājums "Kāpēc". Tad nu sāku tam galā kabināt it visu, ko spēju. Daudz bija sakrājies. Sanāca tāda jautājumu atbilžu sesija pašam ar sevi. Smagākais uzbrukums bija "Kāpēc Tu šodien gribi būt viens uz šī ceļa?'' Atbilde, laikam jau nāca dabiski:"Jo šobrīd es tieši tā jūtos." Lai cik jocīgi tas arī neliktos šodiena bija neparasti atklāta, uz visiem saviem jautājumiem atbildēju cik labi mācēju, nemēģinot izgrozīties.

Kad biju nonācis līdz tikšanās vietai, protams, mani jau gaidīja, bet es nejutos tā itkā kavētu. Varbūt tādēļ, ka viena rozīte vēl bija paslējusi galvu uz augšu un raudzījās pasaulē, nevis bija noliekusies pie pārējām. Sākumā palīdzēju sakot apkārtni, lai saruna varētu notikt jaukākā gaisotnē, likās ka tas tiešām ir darbiņš man.. Izrādās, ka ziema aizejot var atstāt diezgan lielu nekārtību. Lai nu kā, visai ātri grābeklis manā rokā atbrīvoja placīti no zariem un lapām. Un tad mani uz pus sekundi pārņēma doma, kur tad ir kāda hiacinte?

Kad darbiņš bija galā varējām parunāties. Man liekas, labāku sarunu man nav bijis. Viss, kas bija sakrājies iznāca ārā, kā negaidīts sprādziens, pasaule apstājās uz mirkli, un es tur biju, lai parunātu ar viņiem. Nespēju īsti atcerēties, kad manī vēl ir noticis kas līdzīgs. Īstas skumjas un neviltots prieks, saplūduši kopā ar mazliet laimi un sajūta, ka esi pussoli no debesīm pāri tam. Tā bija brīnišķīga saruna.

Jau ejot mājās sapratu, cik patiesi daudz man palīdzēja šī pastaiga. Es gan nezinu, kad man atkal sanāk satikt šos cilvēkus un mērot šo ceļu, bet viņu roku uz pleca jūtot iet uz priekšu ir vieglāk, un viņi mani gaidīs, lai kad es atnāktu.

Paldies, jums Marija un Ilmār. Bez jums es tā nevarētu.