Trīs sekundēs var apmaldīties tikai savā galvā, un tajās acīs.

/Man parasti ir ievads. Šoreiz, jāvadās ir pašam./

Viss rudens

Viss novītis, kam jānovīst.

Piesegsim visu, kas palicis,

ko rudens vēl nav aizticis.

Rudens ies, 

rudens aizies, un tavas gaudas

un tavas gaudas

skanēs kā nauda.

Viss lietus nolīs, kam vajadzēs līt.

Lapas aizver acis un krīt.

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt.

/K.Elsbergs/

Atceries to meiteni, kura stāstīja par okeānu, un skaistumu ar kādu tas skūpsta krasta smiltis un akmeņus. Viņa šajā pašā reizē stāstīja par liet, kurš aizskalos prom it visu. Es šodien vēlējos palasīt, ko nedaudz smeldzīgu. Un atradu Klāv Elsbergu. Pamanīju arī viņam lietus motīvu. Un tas man lika atcerēties kādu citātu, ko lasīju :

Atmiņas ir kā atspulgs stiklā, tās parāda tikai krāsas, kuras fons spēj atstarot.

Jau sen domāju, ka cilvēkiem, ja tie atcerētos it visu, gan labo, gan slikto būtu mazāk to, ar kuriem dalīties. Gan labajā, gan sliktajā. Bet varbūt labi, ka dažkārt lietus aizskalo putekļus, un mēs, kā lapas varam aizvērt acis un krist, katru rudeni atkal no jauna, lai pavasaros ik gadu plauktu atkārtoti.

Tikai nedaudz paliek mūsu žēl, jo nevar jau tikt pie dzīves pavasara, bez rudens trakajiem lietiem.