Viņš tikko bija sācis. Viss vēl izskatījās it kā kārtīgs, bet ne uz ilgu laiku. Viņa uzdevums - atrast lieko, paturēt vērtīgo. Viņš sāka no vienkāršākā zināšanām. Tās tika šķirotas 3 kaudzēs vērtīgās, nepieciešamās, liekās. Gāja ātri. Visas kaudzes slējās viņam priekšā. Mazā - vērtīgā, lielākā - nepieciešamā, un paliela - liekā.
Tālāk viņš ķērās pie daudz grūtākajām sentimentālajām vērtībā. Gandrīz ikkatrai no lietām bija savs stāsts un notikums. Katra bija pelnījusi palikt. Protams, tieši tad PC viņam uzlika:
Tā nu viņš sāka šķirot. Paša sasniegumi - protams, paliek. Citu dāvanas - tikai tās, kuras netraucē jaunām. Tā nu arī šis lēnām gāja uz priekšu. Lai gan paņemot rokās vai nolemjot iznīcībai ikkatru bija jāizdzīvo kāds notikums - kas tieši tik svarīgs, kas licis nonākt lietai sentimentālo plauktā. Pat tam, kas kādreiz bijis labā simbols, šoreiz jaunu vietu nevarēja atrast.
Nu viss bija pāris daļās sadalīts. Ir pavisam nedaudz svarīga, kas jāsaglabā. Ir tas, ko nepieciešams saglabāt, jo tas noderēs, un tā ir daudz. Žēl, bet projām metamā ir vairāk nekā svarīgā.
If you're not holding to anything how could you expect to hold to people?
Šī atbilde un jautājums atnāca pēc pāris dienām un Beginners noskatīšanās. bet tas jau ir cits stāsts.
Man ļoti šis patika. Daudz ko atgādina no paša atmiņām - no izšķirošām atmiņām par atmiņu šķirošanu, tā teikt.
AtbildētDzēstJā, katra reize, kad kaut ko kārto man šķiet ir īpaša. Ja piedevām vēl ir jāpārvācās, tad pavisam.
Dzēst