Beigas, patiesībā, nav tas, ko vēlamies

Jau ilgs laiks pagājis kopš izlasīju šo, vienā no interneta zelta bedrēm:

Kad viņš spēs to visu pateikt viņai vārdos, es palikšu pie tukšas lapas ar neredzamu tinti.

Autoru, man tā arī nav sanācis atrast. Nekas, tas man ļauj šo citātu piedēvēt dažādiem tēliem. Un tas varbūt šoreiz bija pat svarīgākais, jo pēc nedēļas es to ieraudzīju citādu, nekā uztvēru pirmajā lasījumā.

Kad viņš spēs to pateikt vārdos, es palikšu pie tukšas lapas ar neredzamu tinti.

Tas manī atsauca atmiņas, kuras patiesi labi iederējās šis nedēļas beigās.  

Nemaz vairs nevar zināt ir vakars, vai rīts. Visdrīzāk, kaut kas pa vidu, ko šonakt visai pārliecinoši sauc - bezmiegs. Roku vieglās trīsas liek manīt, ka ir jau gandrīz ziema . Kāda maza balstiņa pakauša daļā atgādina, ka nav prāta darbs  tādā laikā  stāvēt treniņbiksēs un T-kreklā uz balkona.
Gandrīz pat šķiet smieklīgi, ka tā runā par saprātu. Nav pat diena pagājusi, kopš mirkļa, kurā šķita, ka rīkojos pavisam prātīgi. Zini, melot Tev tiešām sanāk, esi sevi pirmklasīgi apvedis ap stūri.
Un tagad, stāvot te, tu jautā, ko darīt tālāk?
Tavas rokas ir piesalušas pie balkona margas, galvenokārt, lai būtu grūtāk tās atraut, kad būs jāiet atpakaļ, jo atzīsti, tu nekad neesi bijis tik gļēvs, lai ietu līdz galam. Tu tikai pagaidīsi vēl mirkli, lai tās atraujot sāp vairāk. Vienmēr būs cerība, ka līdz ar fiziskajām sāpēm, kas rodas atstājot daļu savu plaukstu uz metāla margas tiksi vaļa arī no daļas sāpju, kas lika tev vispār iznākt ārā.
Tikai domāju, ka tāpat saproti, tā ir tikai kārtējā porcija liekulības pret sevi. Zini, brokastīs pārmaiņas pēc labāk derētu stipra kafija un pāris maizītes. Varbūt tad, ap vakariņu laiku nevajadzēs domāt, kādēļ ir tāda iekšēja tukšuma sajūta.

Šodiena ir citāda, brokastīs parasti ir bulciņas, un vakari nemaz nav tukši. Tajos parasti ir darbības, kuru process ir nenovērtējams. Šodiena ir mirklis, kurā ir mērķis, bet neparedzēti pagriezieni nenozīmē kļūdu. Tikai to, ka iespējams iepriekš virziens nebija pareizais, toties ceļu baudīt var arī dodoties uz citu pusi. Patiesībā, jau jo tālāk tas kļūst, jo labāk, jo ko gan darīt, ja esi aizgājis līdz pasaules malai?

..tikai lūdzu nemāciet mums apstāties mums jāzin tikai to kā ieskrieties.

/Mārtiņš Freimanis/

Lapas, kas man ir dotas jau ir sāktas, turpinājums ir tas, kas ir jāmeklē, un jāatstāj vieta, kaut uz lapas malas, lai lasot, var piezīmes izdarīt.

Pēcpusdiena, un vējš kļūst asāks. Tiesa, nekas cits neliecina, ka diena varētu beigties citādi, kā sākusies, ar sauli un veldzējošu laiku. Pilsēta, kā vienmēr skrien. Tās dzīslas jau ļoti sen nodod vairāk informācijas nekā, cilvēku prāti spēj patiesībā uztvert. Bet jau drīz, ielas būs tukšas, un nekas vairs neliecinās par dienas steigu.

Jau ir vakars, un mākoņi, ir savilkušies no nekā. Patiesībā, jau nekas nav mainījies, tikai cilvēki, lēnām sāk panākt  dienas notikumus. Viedokļi - cilvēku ieroči, lai stātos pretī rītdienas jaunumu straumei - sāk veidoties, jo diena jau nav humāniste, tā nedod atelpas mirkļus, tai ir ierobežots laiks, kurā jāpaspēj arvien vairāk. Un aizvien spēcīgākam jākļūst viedoklim. Un dažreiz mākoņi prot lasīt, rītdienu labāk, kā cilvēki. un paredzēt viedokļus, kuri top vakarā, bet kurus sastapsim tikai no rīta. 

Newspapers make news of tomorrow in the night before. 

Pat ja rīts aust gaišs, un saulains, tas tomēr varbūt tikai dienas politkorektais smaids, kas maskē vakardienas negaisu. Viedokļi ir radīti, tos maina tikai laiks un jaunumu uztveramība, vai citādi sakot tos maina citi, ar saviem viedokļiem, un māku tos pasniegt. Bet laikam jau daudz vairāk var nospēlēt cilvēku fiziskās vajadzības.

Maslovs ir teicis, ka vispirms ir jāapmierina zemākās vajadzības, lai tiktu uz augšu. Diezgan loģiski, ja esam pirmajā līmenī, tad labāk censties apmierināt pamata vajadzības, paēst vakariņas, un parūpēties par savu miegu. Atstāšu, jēgpilnumu tiem, kuri ir paēduši un izgulējušies.

Ir brīži, kad pamosties ir labāk, kā turpināt sapņot

Tas bija pārsteigums atverot acis. Salds pārsteigums, kas lika man sajust smaržu tā, it kā, tai būtu spēja mani apdullināt, un likt manai galvai griezties neprātībā. Manas maņas sadega pus sekundes laikā atstājot mani tikai ar instinktīvu apziņu, kura murmināja nesaprotamu monologu, par mirkļa izbaudīšanu. Diemžēl, jau mirklī, kad atguvu spriestspēju, tas viss bija kaut kur prom. Bija palicis tikai muļķīgs smīns uz manas sejas.

To jautājumu jūra, kas mani slīcināja, parādījās jau nākamajā sekundē. Mans prāts pārplūda, un vēlējās visas atbildes uzreiz, bet vienīgais, ko es varēju bija mazliet muļķīgi smaidīt, un pazust tajā atspulgā, kuru logs radīja gandrīz nemanāmi, lai tikai es to atkal varētu redzēt.

Var jau būt, ka būtu spējis, pateikt pareizo zilbi, un viss beigtos citādi. Varbūt, bet, patiesībā, es jau biju ieguvis it visu.

Dažreiz, es brīnos, par to cik patiesībā daudz spēj izdarīt tavs smaids.

Par ne atkarību un trīs lietām.

Pirms ilga laika, kad es vēl pat nebiju zīdainis, bija patiesi vēsturisks mirklis. Tas bija mirklis, kurā atjaunojās sen nebijis veidojums, un patiesībā, atkal plašajai pasaulei atausa ideja, par kuru pirms tam draudēja cietums un trakākas represijas. Toreiz, Tai ticēja visi. Bet cik tic vēl tagad?
Imantam Kalniņam pieder rindas:

Mēs joprojām esam jauni, atsacīties neprotot.

Man nav ne jausmas, kāpēc tā, es vienkārši Tev uzticos.

/I.Kalniņš/

Man gribās ticēt, ka tās radās 90to vidū, vai vismaz tajā laikā, bet tas patiesībā nav svarīgi. Bija laiks, kad tie, kas bija jauni un traki, un negribēja atkāpties. Varbūt tieši šis entuziasms, ar kāda, labvēļa pieredzi bija tas atslēgas elements lai visi Tai ticētu. 

Bet ja nu tie, nu jau ir veci? Ja nu Repše izžāva savu pulveri, un Īvāns jau vairāk domā par pensiju. Ja nu viņu jaunības maksimālismu ir nomainījis pieredzes bagāts kūtrums? Ja nu viņi no darītājiem ir pārgājuši padomdevējos? Vai mums ir kāds, kurš vēl ir jauns? Bet varbūt atslēga ir paaudzē, ko viņi audzināja. Jautājums, vai mums ir tas spīts, tā uguntiņa un galvenais ticība, lai panāktu savu? Dažreiz, mums saka, ka esam traki, bet vai gan ir motivators, kurš ir labāks pa ticību, sev un mērķim. Varbūt tas ir mirklis, kad trakums ir vienīgais, kas vēl ir vajadzīgs, lai īstenotu ideju. Un patiesi, lai notiktu taču vajag tikai mērķi(ticību) , pieredzi(prasmi) un trakumu to izdarīt (jaunības maksimālismu vai nevēlēšanos atteikties). 

Cik gan dīvaini sanāk, jo terminu par jaunības maksimālismu man tikai pirms pāris dienām atgādināja patīkamā  sarakstē. Un pie dziesmas mani aizveda jaunatklāta lasāmviela. Laikam jau katrs solis mūs ved pie nākamā. (Un arī šī doma ir aizgūta)  

Mājupceļa dialogs.

Es izkāpu no vilciena, paskatījos debesīs, un viņa man mierīgi pačukstēja:

" Just gonna stand there and watch me burn."

Vai nav paradoksāli, ja kāds to saka, kamēr skaties uz mēnesi?  Pagāja varbūt vēl dažas sekundes. Mani soļi iesāka jau tik daudzreiz mīto ietvi, taču es kādā savādā veidā zināju,tas vairs nebūs vienkārši ceļš mājup. Un tiešām, šis vakars atšķīrās. Es tikai blāvi nojautu, kādēļ uzliku repeat šai dziesmai un pagriezu mūziku nedadz skaļāk, bet bija sajūta, ka šie divi, man šodien ir vajadzīgi.
Tajā ierastajā krustojumā, kur dzeltenais mirguļo, vēstot, ka nu jau tev jābūt pašam gana lielam, lai pieņemtu lēmumu cik droši vari šķērsot ielu, viņš man skaidri deva ziņu:

 "I know it's lies" 

Un tā viena vienīgā automašīna, bez pagrieziena nogriezās uz ceļa, pār kuru biju plānojis doties, tikai aizdomājos pie šīs frāzes.
Tikai pāris desmitus metrus tālāk, kad šķērsoju jau citu ielu ieraudzīju to ķiršu koku, kuru jau dažas dienas iepriekš biju ievērojis. Tas ir pilnos ziedos, viņš tikai noteica teica:

"There will be no next time"

Un es piegāju un noplūcu mazu zariņu, lai manā istabā arī paliktu nedaudz šī vakars. Kad jau ejot prom pametu vēl vienu skatu uz to viņš turpināja:

"And set this house on fire!" 

Un patiesi  un uz naksnīgo debesu fona un  dažādā apgaismojuma dēļ tas izskatījās gluži kā degam.
Pēdējā replika sekoja jau pavisam drīz, vai patiesībā vēl pēc krietna laika. Tas bija pie laternas, kas apgaismoja kastani, kurš nu jau gandrīz pārauga lampas ierobežoto pacēlumu. Lampas izdvestā dīvainā staru kūļa dēļ, tas izskatījās gluži dzeltens un viņai tikai atlika piebilst:

"I love the way you lie!"

Nekas vairs nebija nepieciešams, dialogs bija galā, es varēju izņemt austiņas. Atlikušo ceļu līdz mājai mēroju klusējot, un domājot, cik gan bieži es neesmu ieklausījies, ja man kāds mēģina, ko pateikt, vai arī neesmu sapratis, jo nespēju uz to palūkoties citādi. Bet tad es atcerējos:

Sasodīti apaļa pasaule, ar laiku viss atpakaļ nāk.

Reinis Piziks

vai arī, 

What comes around goes around

šovakar nespēju izvēlēties, jo patiesībā abās ir pa bišķim no vakara.

Ja agrā saullēktā sāk skanēt tumsa.

Paspēlēsimies? Tikai drusku, lai man un Tev ir interesantāk. Spēle būs vienkārša. Es tev uzdošu pāris jautājumus. Tev jāatbild sev. Un tad es atbildēšu uz to pašu jautājumu. Labi? Nekas, mēs varam sākumā tikai pamēģināt. Lasi lēnām un nesteidzies. Zaudētāju nebūs..

Kāpēc Tu plūc ziedus , un novēli tiem nāvi?

Tagad tev ir jāatbild.

Un arī man.

jo vēlos redzēt to mirdzumu acīs, kad zini - atcerējos

Nu kā sanāca? Varēsim turpināt. Tad es sākšu.

Kāpēc Tu neatstāsi to nepabeigtu?

Kādēļ  Tu pasmaidīsi, pat ja cerību nebūs?

Kas Tev liek darīt tās neprātīgas lietas?

Mana kārta atbildēt:

jo man nav nekā grūtāka, kā sev un tev atzīt, ka to nespēju;

jo es zinu, ka labais notiek arī netīšām un pat necerot;

tā sajūta, kad es zinu - man izdevās;

tā sekunde, kurā pārsteigums tavā sejā nomainās pret smaidu un

tā sajūta, kad es zinu - man izdevās;

Tevi tiešām pārsteidza mana motivācija? Nemānies. Tu zināji, ka man tas ir personiski, un tādēļ svarīgi.

Šodien mani iedvesmoja viņa spēja pateikt citādi, to, kas man jau tāpat bija uz mēles

Trīs sekundēs var apmaldīties tikai savā galvā, un tajās acīs.

/Man parasti ir ievads. Šoreiz, jāvadās ir pašam./

Viss rudens

Viss novītis, kam jānovīst.

Piesegsim visu, kas palicis,

ko rudens vēl nav aizticis.

Rudens ies, 

rudens aizies, un tavas gaudas

un tavas gaudas

skanēs kā nauda.

Viss lietus nolīs, kam vajadzēs līt.

Lapas aizver acis un krīt.

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt.

/K.Elsbergs/

Atceries to meiteni, kura stāstīja par okeānu, un skaistumu ar kādu tas skūpsta krasta smiltis un akmeņus. Viņa šajā pašā reizē stāstīja par liet, kurš aizskalos prom it visu. Es šodien vēlējos palasīt, ko nedaudz smeldzīgu. Un atradu Klāv Elsbergu. Pamanīju arī viņam lietus motīvu. Un tas man lika atcerēties kādu citātu, ko lasīju :

Atmiņas ir kā atspulgs stiklā, tās parāda tikai krāsas, kuras fons spēj atstarot.

Jau sen domāju, ka cilvēkiem, ja tie atcerētos it visu, gan labo, gan slikto būtu mazāk to, ar kuriem dalīties. Gan labajā, gan sliktajā. Bet varbūt labi, ka dažkārt lietus aizskalo putekļus, un mēs, kā lapas varam aizvērt acis un krist, katru rudeni atkal no jauna, lai pavasaros ik gadu plauktu atkārtoti.

Tikai nedaudz paliek mūsu žēl, jo nevar jau tikt pie dzīves pavasara, bez rudens trakajiem lietiem.