otrdiena, 2012. gada 26. jūnijs

Par smilšu kasti un citiem rāmīšiem


Nemaz tiks sen, kādā pagalmā manīju divus bērneļus, kuri spēlējās pa smilšu kasti, un tas man atgādināja kādu stāstu, kas iespējams ir tikai leģenda, bet tik pat labi – atmiņu aina.

Viņš izgāja ārā. Aiz dzīvžoga, kurš apjoza pagalmu bija 2x2 m smilšu kaste. Tajā bija atrodamas, gan gaišās baltās jūras smiltiņas, gan mitras veidojamās smiltis.Viņš mēdza nākt šurp katru dienu, jau veselu nedēļu, jeb bērna dzīves mērījumā vesela mūžība, jo viņa prātā tā bija labākā spēļu vieta pasaulē. Tiesa, to, ko darījis pirms tam viņš neatcerējās.

Viss ir relatīvs: bērnam katra diena ir pārāk īsa, bet nedēļa ir mūžiba.

Viņam līdzi bija tikai spainītis un lāpstiņa, kā katru dienu, jo ko gan vairāk bērnam vajag smilšu kastē? Dažreiz, protams, viņš mēdz paņemt līdzi arī lielo mašīnu, kurā sakraut izraktās smiltis, bet ne šodien – šodien viņš gribēja celt smilšu cietoksni (vakardien viņš taisīja trasi savam auto) Patiesībā, viņš neko citu nemācēja – tikai taisīt trases un cietokšņus – divas lietas,ko tētis bija iemācījis.
Šodiena, gan nebija tāda kā parasti. Smilšu kastē šodien priekšā jau bija kāds cits apmēram tikpat mazs zēns. Tam bija grābeklītis lāpstiņa un spainītis. Viņš spēlēja spēli, ko viņš neatpazina. Viņš apjuka, un nesaprata, kas notiek. Pēc mirkļa, viņš izlēma – tā ir mana smilšu kaste, es tur spēlēšos. Viņš aizdzina otru puiku un palika viens ar savām mantām, jo tā bija pieradis.
Pēc neiedomājami ilga laika – ceturtdaļcietokšņa attālumā – puika bija atpakaļ. Izskatījās,ka tas arī grib spēlēties. Viņš atkal apjuka. Tā taču ir viņa smilšu kaste. Puika, gan teica, ka viņš ļaušot paspēlēties ar tā mantām, bet viņam bija vienalga, viņš negribēja. Jaunas mantas nebija tas,ko viņam kārojās.
Kad cietoksnis bija uzcelts viss atkārtojās. Puika atkal bija klāt. Šoreiz lūdzot, vai drīkstēs paspēlēties pēc tam. Viņš atkal paskatījās skeptiski. Puika teica, ka viņš tikai grib paspēlēt dārzniekos.Viņa seja sašķobijās un iespējams, tieši šajā mirklī, kaut kas mainījās.

Rāmīši tie mūs kavē un dod drošibas sajūtu – izvēle vienmēr paliek mums pašiem.

Jau no pašas bērnības, jau no pirmajiem soļiem viss ir tieši tik vienkārši – paliec rāmī (istabā, pagalmā, ierastajā smilšu kastē, ierastajā domāšanas un loģikas apgabalā utt.) vai riskē. (Katram „nedrīkst” ir sava nozīme) Bērnības riski, protams ir citādi – var apsvilināt pirkstus pie karstas krāsns, vai dabūt kādu punu sliktākajā gadījumā, bet iespējams arī iegūt jaunus draugus un iemācīties, ko vēl vairāk. Jo vecāki kļūstam (jo vairāk mācamies), jo vairāk baidāmies kļūdīties, mazāk rāmīšus vēlamies mainīt.

Labāk ir mācēt atrast pareizo risinājumu, jo pareizās atbildes bieži ir grāmatas beigās.

 Varbūtību teorija saka – izvērtē alternatīvas, jo nekas nav absolūti balts vai melns.Izvēles ir tikai labākas un sliktākas, bet dienas baigās, mēs vienalga esam palikuši tikai ar savām.

sestdiena, 2012. gada 23. jūnijs

Atkārto un piešķir nozīmi - labākais veids, kā atcerēties

Gadu atpakaļ (tiešām tik daudz jau ir pagājis) man stāstija, ka dzīvē viens solis noved pie nākamā. Un tas jau nu noteikti nav nekas jauns. Pat es esmu to jau vismaz viereiz teicis - un patiesībā tieši par to jau arī ir/ būs stāsts.


Viss sākās jau sen - es klausījos kā pāris gudru vīru stāsta par panākumiem, kā pie tiem tik un arī to, kā nopelnīt lielu naudu. Laikam jau lielai daļai visu pārējo cilvēku tas nebūtu licies interesanti. Katrs no viniem minēja vairākas lietas, kas palīdz pārdot, pārliecināt un gūt panākumus. Katrs no viņiem minēja pamatpatiesības, kuras palīdzējušas viņu dzīvē. Smieklīgi, ka viņiem abiem bija kas kopīgs. Viņi zināja, ka mēs patiesībā aizmirsīsim lielāko daļu no viņu prezentācijas. Tā arī ir - šobrīd nespēju atcerēties nevienu vārdu nepaskatoties prezentācijās. Pašam pārsteigums cik labi viņi mani pazīst. (pēdējais teikums gan laikam jālieto pagātnē) Katrs no viņiem vēlējās, lai atceramies tieši vienu lietu, no viņu stāstītā:


Labākais veidz, kā atcerēties - atgādināt to pēc iespējas biežāk.

Kāpēc cilvēki izraksta citātus no grāmatām, kādēļ aplīmē sienas ar frāzēm, kas šķiet svarīgas? Lai tās tiktu atgādinātas mums pēc iespējas biežāk. Tieši tā tas strādājot - ar atkārtošanas palīdzību. Tieši tādēļ, tagad mana plānotāja vāku rotā pāris jauni ieraksti. Nu man pat nav bail, ja manas domas atkārtojas :)


Jau mirkli vēlāk es nonācu arī pie video. Protams, ka TED. Vīrs, kurš runā par atmiņu.
Mūsu atmiņa esot instruments, kurš esot jātrennē. Tas nav talants, tas ir darbs. Tas, ko es sapratu no šīs runas

Labākais veids, kā atcerēties - piešķir tam nozīmi.

Nu, ja es jums pajautāju - tas, ko mēs atceramies vislabāk taču ir tas, kas mums ir svarīgs un atgādināts pēc iespējas biežāk? Varbūt mums tiešām jācenšas varāk domāt un atcerēties?

Nākamreiz, kad tiksimies - atgādini, lai atceros cik nozīmīgi šis ir :)

svētdiena, 2012. gada 3. jūnijs

Tikai nelaid vaļā ...

Viņš tikko bija sācis. Viss vēl izskatījās it kā kārtīgs, bet ne uz ilgu laiku. Viņa uzdevums - atrast lieko, paturēt vērtīgo. Viņš sāka no vienkāršākā zināšanām. Tās tika šķirotas 3 kaudzēs vērtīgās, nepieciešamās, liekās. Gāja ātri. Visas kaudzes slējās viņam priekšā. Mazā - vērtīgā, lielākā - nepieciešamā, un paliela - liekā. 
Tālāk viņš ķērās pie daudz grūtākajām sentimentālajām vērtībā. Gandrīz ikkatrai no lietām bija savs stāsts un notikums. Katra bija pelnījusi palikt. Protams, tieši tad PC viņam uzlika:
Tā nu viņš sāka šķirot. Paša sasniegumi - protams, paliek. Citu dāvanas - tikai tās, kuras netraucē jaunām. Tā nu arī šis lēnām gāja uz priekšu. Lai gan paņemot rokās vai nolemjot iznīcībai ikkatru bija jāizdzīvo kāds notikums - kas tieši tik svarīgs, kas licis nonākt lietai sentimentālo plauktā. Pat tam, kas kādreiz bijis labā simbols, šoreiz jaunu vietu nevarēja atrast.

Nu viss bija pāris daļās sadalīts. Ir pavisam nedaudz svarīga, kas jāsaglabā. Ir tas, ko nepieciešams saglabāt, jo tas noderēs, un tā ir daudz. Žēl, bet projām metamā ir vairāk nekā svarīgā. 

If you're not holding to anything how could you expect to hold to people?

Šī atbilde un jautājums atnāca pēc pāris dienām un Beginners noskatīšanās. bet tas jau ir cits stāsts. 

ceturtdiena, 2012. gada 24. maijs

Starp apziņas brīžiem īsti nesanāk elpu ievilkt

Pirms neilga laika, patiesībā vēl šonedēļ, grasījos publicēt rakstu par to, ka labāk kā uz mirkli iegūt ir nezaudēt. Laikam jau es nedaudz nokavēju...

Dzīvē esot dīvaina vieta. Tajā ir mācības, kuras seko viena otrai. Cilvēka izvēle - tās pieņemt vai nē. Tad, ja atteiksies, neuztraucies - tā atkal un atkal tiks nolikta tavā priekšā, līdz būsi gatavs. Neuztraucies, ir tikai dažas patiessības par šo:

  • tu kļūdīsies - visi kļūdās, un neviens nekad nav bijis perfekts ar pirmo reizi.
  • būs mirkļi, kuros tev šķitīs, ka sabrukusi ir pasaule - neesmu piedzīvojis to dienu, kad pamostos un manējā būtu pazudusi.
  • ja nepadosies gana ilgi - būs mirkļi, kad viss izdosies lieliski - izbaudi tos, jo mazie panākumi ved pie lielajiem
  • visa pamatā ir un paliek darbs (treniņš) - ja ceri, ka kļūsi lielisks, neko nedarot - tu kļūdies
  • šim ir jēga tikai katru dienu to atgādinot sev.

Viņš stāvēja Vecrīgā. Tiktiko sasodīti auksts lietus bija nogāzis pār viņu. Ne tik daudz, lai uz ielas paliktu peļķes, bet tieši tik, lai tas lēni sūktos cauri drēbju slāņiem un liktu viņam justies sasodīti ne savā ādā. Tikai pāris dienas bija pagājušas no mirkļa, kad viņš jokoja, par to, kā viss varētu beigties. Patiesībā, jau tad viss bija izdarīts, lai beigtos.
Viens telefona zvans bija mainījis vakara noskaņu.Viņš bija pievīlis sevi - šķiet, ka tā ir smagākā no pievilšanas formām. Viņam šķita, ka viņš zināja - cilvēki mēdz piedot- viņš atklāti cerēja - šī būs tā reize. Viņu biedēja vienīgi paša nespēja samierināties - pēdējo reizi, tas maksāja daudz.

Teorija ir vienkārša -  cilvēks ir cilvēks. Cilvēkam ir vājības, un vēlmes. Vājība - runāt par daudz, vēlme - palīdzēt, jo šķeit, ka zini, kā būs labāk. Cilvēks ir cilvēks -viņš kļūdās. Tas visiem ir skaidrs, bet tas nevienam nav jāpieņem. Kļūdas ir tās, kas atšķir tos, kuriem izdodas, no tiem, kuriem nē. Spēja mācīties no kļūdām, tos, kuri vēlās, no tiem, kuri nē.

Neatbildētie jautājumi ir jāatstāj neatbildēti. Dažreiz tā vienkārši ir vienīgā iespēja..

trešdiena, 2012. gada 23. maijs

Relativitātes teorija

No sākuma uzliec šo, lai manam stāstam ir pareizā fona mūzika..


Stāsts ir pavisam vienkārš, un visiem sen jau dzirdēts. Patiesībā par to, par ko ir dziesmā. Šodien es atkal sapratu, ka nav nozīme tam, cik labs esi vai neesi uz papīra vai prātā. Parasti viss izšķirās tikai mērīšanas brīdī, un tad viss kas var gadīties - neprecīzi mērāmie, mazi pirkstiņi, kuri piespiež svarus, vai iespējams vējš, kurš liek zaudēt līdzsvaru - viss kas var gadīties.
Dažreiz tieši tik daudz pietrūkst, lai būtu gana labs, kā solis līdz parkam. Neatbildēts paliek tikai jautājums, kā to izdarīt. Patiesībā, jau tieši tik daudz arī pietrūkst - zināt, kā, lai mūsu pasaule kļūtu lielāka. Tici, tad jau vairs nebūs svarīgi, ko teiks kaimiņi aiz sienas, jo zināsi, ka pasaule nav liela - ir tavējā, bet tā ir kļūvusi lielāka.

Rēzeknē LATC redzēju kā pāris jaunieši, iespējams nedaudz vecāki kā es, izdomājuši jaunu veidu, kā saspraust papīru. Izdomāja, kā to saražot un kam pārdot. Tagad visu dienu rodās jaunas un jaunas saspraudes - viss ģeniālais ir vienkāršs. Viss, kas viņiem bija - know how, un viņu tirgus(pasaule) kļuva lielāka.

We cannot wish for that we know not.
Voltaire

Lai zinātu, ko vēlies ir jāzina, ko vari vēlēties, bet lai zinātu, ko vari vēlēties ir jāatrod robeža, kad to vairs nevar (un jāpastumj tālāk).

svētdiena, 2012. gada 13. maijs

Oglekļa savienojumu skaistums


Gana zīmīga diena šogad ir 13. maijs. Bez visa cita, man šķiet, ka es to varētu atzīmēt, kā dienu, kurā sākās plastikāta diktatūra manā pasaulē. Nepārproti, es jau nekad neesmu bijis zaļais, vai neadekvāti uztraucies par to, cik CO2 ir atmosfērā. Man šķiet, ka patiesībā pasaulē ir iestrādāts pretiznīcināšanās plāns, un diez vai cilvēki to spēs tā vienkārši sagraut. Šodiena pavisam vienkārši man lika saprast - laikam jau skaistums ir mainījies līdz ar daudz ko citu šajā pasaulē, daļa no tā kļuvusi pārlieku komerciāla un lēta.
Stāsts sākās un beidzās tur, kur man šķita, līdz tam ir vēl tālu - svētkos, kuri manā atmiņā vēl bija palikuši netraumēti ar brīvā tirgus pamatnosacījumu - pelnīt. Viss, ko vēlējos izdarīt - nopirkt pāris mazus pušķīšus māmiņām, kuras biju iecerējis satikt. Vienmēr ir šķitis, ka šāda vēlme jau nu tiešām vēl ir piezemēta. Taču izrādījās, ka tas ir sarežģīti. Ceļā uz staciju, manās atmiņās ap šo laiku parasti bija vismaz 4 vietas, kur es būt varējis tikt vai nu pie pavasara puķēm, vai vismaz kāda tantiņa būtu centusies man pārdot, mazu rokām salasītu pušķīti. Izrādās, ka šis pieņēmums ir gaužām aplams - tā vairs nav. Starp tramvaju un staciju es gan manīju divas puķu pārdevējas, kuras sākotnēji šķita tieši meklētais. mirklī, kad vēlējos iegādāties kaut nelielu kā sākumā šķita gerberu pušķi izrādījās, ka tie ir tikai plastmasas ziedi. Tā tas bija ar it visu, ko viņas piedāvāja. Vienīgā atbilde uz jautājumu - Kāpēc nav īstu puķu?

Plastmasas izskatās perfekti, stāv ilgāk un ir lētākas.

Tajā mirklī es sapratu, ka ja neatradīšu īstas puķes, tad labāk šodien iztikšu ar saldumiem. Bija gan pāris mēģinājumi, kur ziedi vismaz bija dzīvi, taču bez smaržas un ar tādu nedzīvu krāsu, ka izlēmu palikt pie sava. Vecmamma tika pie plūmēm šokolādē un mammai ir šokolāde ar ogu gabaliņiem. Tie vismaz kairina arī garšas kārpiņas.
Es tiešām ceru, ka vismaz vasarā, es vēl satikšu kādu večiņu ar mazu margrietiņu vai mājpuķīšu pušķīti, kuri saplūkti un ar smaržu piepilda gaisu ap tiem. Ja tā labi padomā, mammas noteikti ir pelnījušas ko daudz vairāk par plastmasas gerberu.


svētdiena, 2012. gada 22. aprīlis

Dažreiz atbildes ir acīm redzamas, vajag tikai tās ieraudzīt.



Kad kāds no maniem tēliem brūk, es atklāju sevi no jauna.
Gustavo


Bija rīts, kurš izskatījās nedaudz pelēks, bet solīja daudz labāku laiku kā jebkurā citā dienā šonedēļ. Melnais uzvalks, pulētas kurpes un kaklasaite, kuru viņš aizņēmies, lai vismaz viņa apģērbs liktu viņam justies labāk. 
Ābols ir brokastis, kuras paradzētas, bet paliek uz galda. Tieši tik daudz noturības pret apkārtējās vides satricinājumiem viņš ir spējis uztrennēt - necik. 
Vēlāk, dienai ejot, laiks tiešām kļūst saulains, bet stindzinošais vējš, neļauj novilkt cimdus. Šķiet, ka tieši tā ir plānots - diena ir skaista, kādai tai ir jābūt, bet tomēr stindzinoša, un ne jau tikai vēja dēļ. Viņš sastindzis stāv, un noraugās sejās, kuras nu jau vairs nespēj atstāt vienaldzīgu. 

Atvadas - mirklis, kas mums dots, lai saprastu, ka kāds aizies. 

Žēl, ka dažreiz un pārāk bieži, tieši šie ir mirkļi, kuros mēs saprotam, ka nevēlamies, lai kāds aiziet.Šis nebija no tiem. Patiesībā, labāka mirkļa nemaz nevarētu būt - lai atvadītos. Šīs bija atvadas, kuru laikā drīzāk gatavojies tam, kas nāks tālāk. Šis bija pavisam citāds mirklis. Viņš  noslaucīja smiltis no rokām, uzvilka cimdus un ar skatienu pavadīja turpmāko ceļu lejā pa smilšaino kalna nogāzi. Tieši tik daudz par nākotni bija skaidrs.
Vakarā viņš atgriezās. Ābols turpat vien bija - stabili stāvēja uz galda.  

Ir jāapgūst kas neapgūts, lai kļūst par lejām kalni.
Gustavo