Es te tā sēžu un dzeru jau otro tasīti rūgtas, bet patiesi garšīgas Ditfijas kafijas. Ir 14. februāris, un aiz loga cilvēku trūkums pagalmā vēstī par neiedomājamo salu. Kāds man teica ka šī esot sirds siltuma diena, kurā tie, kas spēj atteikties no pompozās materiālistiskās domāšanas, un dāvāt otram, ko patiesi siltu, varot būt laimīgi par to, kas tiem pieder. Es gan īsti nezinu, vai tā ir, bet ticu, ka arī šajā dienā var parādīt no sevis to labāko, tikai būtu žēl, ja tas notiktu tikai tādēļ ka vēlies nosvinēt Valentīna vārda dienu.
Es domāju šodien dažiem parādīt cik ļoti es viņus mīlu, bet ne tādēļ, ka ir šis datums, bet tikai tāpēc, ka šī ir mana iespēja. Es nepalaidu garām iepriekšējo, un netaisos palaist garām nākošo, un tas, ka šoreiz iespēja sakrīt ar īpašu dienu tikai nozīmē, ka, iespējams, tā tam bija jābūt. Tikai nepārprotiet, mīlestība ir hameleons, jeb Dito, ja tā labāk uztvert (man patīk pokemoni :D )
Esmu mājās, un diena ir galā. Ārā ir tik auksts, ka virs daugavas ir mākonis. Pat smarža jau sāk lēnām sasalt. Diena bija skaista ar smiekliem un asarām. Bija forši. Man liekas es mīlu draudzību. Un man šķiet (atbildot kādam) ka es svinēšu šo dienu kā mīsestības pret draudzību dienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru