Biju nedaudz aizmirsis, bet tagad piedāvāju izvērtēt to, kas sanāca no jūsu vērtējumiem.
Mazs bērns ar stikliem rotaļājas,
Mazs bērns tur mozaīku liek,
Tā mana sirds, kas sāpēs stājas,
Tur saplīsušus sapņus liek.
Tai nav vairs laimes sajūtas
Un sadragāts tai aust ik rīts.
Par rītdienu tā nespēj domāt
Tai katrs mirklis mokās tīts.
Tai rokas asinīs jau mirkst.
Pār vaigiem rit man asara,
Bet nespēj tās vairs tevi sasniegt,
Un sašķīst pasaka.
Jā, šis laikam man patīk vislabāk no visiem variantiem, precīzāk atspoguļo brīdi, kad tika rakstīta mana daļa. :)
AtbildētDzēstPēdējās divas rindiņas man kaut kā šķiet, ka neskan. Un vispār man, godīgi sakot, kaut kas vairāk kā pēdējās divas rindiņas nepatīk.
AtbildētDzēstEh, neņem ļaunā, tāda ir dzīve.