Iedomājies rītu. Tas noteikti ir viens no pagājušās nedēļas nežēlīgajiem rītiem, kuros saule tik mānīgi spīdēja, kaut arī patiesā gaisa temperatūra bija knapi plusos. Man priekšā bija ceļš. Nekas īpašs, toties skaists. Asfalts vecā parauga, tāds nevis gludais, bet ar daudz maziem akmentiņiem. Saule spīd caur pamīšus augošajām eglēm, kas liek rasties dīvaini jaukai krāsai. Zemi, gan sedz sniegs, taču vietās, kur tas jau atkāpies var redzēt sparīgos sniegpulkstenīšu asnus. Visu bezgalīgo skaistumu traucē, tikai skarbs stindzinošs vējš, kurš pāršķirsta matus, un saldē rokas un seju. Savādi, bet šie stindzinoši skaistie rīti, ar savu vēju manī radīja ko jaunu. Tā bija laba sajūta. Es gāju, gandrīz pilnīgi viens, ar sajūtu, ka gandrīz tā arī jābūt. Savādas domas ložņāja pa manu galvu. Labi (es tā vēl joprojām ceru), ka dažreiz sīkumi izjauc idilli.
Maza sudraba puteklis
Atmirdz uz mana vaiga.
Spējā vēja dvesma
Izrādījās pārāk spraiga.
Tikai mikla patiesība
Šaurā sliedē izlaistīta,
Par mazu, lai to noslaucītu,
Par lielu, lai to nemanītu.
Bikls smalks vēsums
Neredzami klusi zogas,
Paies mirklis bezgalīgs
Līdz rokas glāsts to noskūpstīs.
Nu jau atkal ziema aiz loga, bet būs vēl daži tādi rīti, un ceru, ka vēl dažas vēja pūsmas. Bet lai tiktu pie šiem rītiem, labāk atrast veidus, kā vakarus padarīt burvīgus. Un šonedēļ vismaz pēdējie divi tādi bija.
Iedvesmai nevajag daudz. Tā jau nav nekāds sanbernārs, vai Amerikāņu auto. Pietiek, ar diviem smaidiem (jo uz labu taču jāatbild) vienu frāzi, vai ko daudz nejaušāku, izvēlies, kas tev šķiet piemērotāks. Man šonakt droši vien dziesma, no kuras nedzirdēju ne skaņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru