Par izsapņotajiem sapņiem

Reiz man mācīja, ka lai uzrakstītu argumentētu stāstījumu nepieciešami vismaz 3 labi pieturas punkti, citādi nesanākšot. Šodien es beidzot tiku arī pie sava trešā.

1.Viss sākās jau apmēram nedēļu atpakaļ, kad mani pirmo reizi kāds pabakstīja par ieilgušo klusumu. Ziniet, bija arī ieildzis. Es, protams varu attaisnoties, ka man ir veseli 2 radošie uzdevumi uzdoti, un ka tas nemaz nav vienkārši, bet tas jau laikam nav tas. Vakardien mani prasīja kaut ko iedvesmojošu, jo laikam jau tā parasti es rakstu. un tad man pieleca - es neesmu rakstījis jo iedvesmas nav bijis - jau sen, neviena jauna virsotne nav sasniegta.

2.Gandrīz pirmais, ko šorīt izlasīju sociālajos portālos bija mana apdomīgā brālēna skribelējums uz viņa sienas. Vienmēr esmu zinājis, ka rakstīšana uz sienas ir satriecoša nodarbe, jo atraisa iztēli, un ja zinātu kā, tad droši vien arī šis blogs tur atrastos, bet ne par to. Šoreiz tieši par rakstīto. Sapņi noveco, būsim reāli, ar katru dienu, vai nu pietuvojamies, vai sasniedzam kādu no tiem (protams idializējot), bet ko pēc tam? Ko tad, ja zvaigzne ir sasniegta, un atskārsme - mana vakardienas vēlēšanās šodienai ir kļuvusi par mazu?

3.Nemaz ne tik sen, tikai kādus pāris gadus atpakaļ, es spēlēju bumbu, netālu no mājas esošajā stadionā. Nekas īpašs, mēs ar vēl pāris draugiem spēlējām spēli, kura mums patika - daži to pat mīlēja. Toreiz mēs sapņojām, par to, ka varētu spēlēt labāk, vairāk, ka esam gana labi, lai spēlētu pret komandām, kurām bija formas, un kuras spēlēja tā sauktajās līgās. Vēl vairāk, mēs ticējām, ka varam uzvarēt. Ziniet, šis ir viens no sapņiem, kuri nepalika tur augšā. Kopš tā laika, esmu spēlējis ar nummuru uz muguras, un apgaismotos stadionos ar tribīnēm. Esmu spējis uzvarēt komandas, kuras šķita neuzvaramas. Esmu noticējis, ka mēs to varam, izbaudījis to, un pieredzējis, kā tas sabrūk.

History has shown us all too often the consequences of dreaming poorly or not at all.
Jeff Vandermeer

Toreiz, kad man mācīja, kā rakstīt, man teica: savelc visu kopā un noslēdz, ar pāris teikumiem, kādēļ cilvēkam būtu jājūtas labāk pēc šī izlasīšanas. 

Ziniet, toreiz sen atpakaļ, kad mēs vēl tikai sapņojām par kārtīgu spēlēšanu, nebija man vēl izsapņotu sapņu un lielāko daļu no cilvēkiem, ar kuriem dalu šodienas ikdienu es pat nepazinu - man šķita, ka tad, kad man viss ko vēlos būs es būšu sasodīti priecīgs - būt naivam, laikam ir cilvēka dabā. Tagad, tas ko reāli saprotu, laimīs cilvēks ir ar mērķi, nevis kad to sasniedzis. Žēl, ka kabatā nav vēl pāris...