Tā viņš sēdēja, ar pudeli blakus,
klausoties mūziku, kas domāta skumjajiem. Viņa vakarā ēnas jau bija izstiepušās
pārlieku garas, un no dienas svēlmes bija atlicis tikai sasmacis gaiss, noķerts
dzīvokļa sienās. Viss esot relatīvs - cik pārlieku gudri šovakar tas skanēja
viņa ausīs. Fonā uz klavierēm, kāds veikli vingrināja pirkstus, pamīšus
uzbrūkot, gan baltajiem, gan melnajiem. Diena, kurā paspēts tik daudz nu bija
viņam pie kājām. Diena, kurā nepaspēts par daudz.
Jau no rīta viņu vilināja telefona taustiņi.
Viss par ko viņš domāja, kā nospiest pareizo kombināciju, lai dzirdētu kaut
pāris vārdus. Stundas gāja - parādījās darbi, negaidīti braucieni, dusmas uz
pasauli.. Mazāk kā ar diviem lieliem soļiem
pienāca vakars. Kārtējās ziņas. Šodien esot sabrukusi pasaule. Ne maza, ne
liela - vesela pasaule. Tā gan viņi tur nesaka, cenzūra neļauj, bet viņš to
zin, un nespēj izdarīt neko. Stulbi, bet fakts, viņš nezina, kā tas ir -
nesaprot - cenšas, bet nekad tā īsti nesanāk.
Nu jau dienai bija par
vēlu. Tieši trīs minūtes un septiņas sekundes padarīja it visu tieši tik
nebūtisku, lai viņš to pat vairs nevēlētos pieminēt. Viss jaunais pēkšņi šķita
jau mūžību vecs, viss padarītais nokavēts un no dusmām palikusi piedošana. Jūs
varat neticēt, bet viņam šovakar viņa sūri saldajā kompānijā šķiet, ka Alberts
tomēr zināja, ko runā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru