22 22

Vakardien runāju ar kādu par sistēmām.Visām un nevienu. Ziniet man patīk matemātika, tāpēc neliels ieskats tajā , lai vismaz rastos, kas līdzīgs konstruktīvam ievadam.
Sistēmas matemātikā ir radītas, lai atvieglotu uzdevumu risinājumus. Tās ievieš, lai ātrāk, vieglāk, efektīvāk atrisinātu vienādojumus, un risinājums būtu universālāks. Bez sistēmām, mums, lai atrastu kopīgu atrisinājumu dažādiem vienādojumiem nāktos atrisināt abus, un pēc tam pārskatīt rezultātus. Pārāk sarežģīti. Ieviešot sistēmu, tas kļūst vieglāk. Esam nonākuši līdz vakardienas atklāsmei: Sistēmas ir radītas, lai atvieglotu lietotāja ceļu pie mērķa. Tātad, sistēmu var novērtēt, ja zina kāds ir lietotāja mērķis, un ir raksturlielums tā izmērīšanai. It kā elementāri. Diemžēl, dzīvē likumsakarības mainās biežāk, nekā matemātikā. Vai tas nenozīmē, ka sistēmām, ko veidojam un izmantojam būtu jāiet līdzi laikam? Bet vai tās iet? Vai sistēmas mūsu pasaulē tiešām kalpo lietotājam, vai lietotājs ir pakļauts sistēmai? Un kā mainīt sistēmu, un atgriezt tajā funkcijonalitāti? Ko tad ja sistēma nespēj mainīties? Varbūt pienācis laiks atteikties, un aiziet no 1984, mēs taču dzīvojam 2011?

Published with Blogger-droid v1.6.7

Saldais, pēc pelēkas zirņu zupas.

Iedomājies rītu. Tas noteikti ir viens no pagājušās nedēļas nežēlīgajiem rītiem, kuros saule tik mānīgi spīdēja, kaut arī patiesā gaisa temperatūra bija knapi plusos. Man priekšā bija ceļš. Nekas īpašs, toties skaists. Asfalts vecā parauga, tāds nevis gludais, bet ar daudz maziem akmentiņiem. Saule spīd caur pamīšus augošajām eglēm, kas liek rasties dīvaini jaukai krāsai. Zemi, gan sedz sniegs, taču vietās, kur tas jau atkāpies var redzēt sparīgos sniegpulkstenīšu asnus. Visu bezgalīgo skaistumu traucē, tikai skarbs stindzinošs vējš, kurš pāršķirsta matus, un saldē rokas un seju. Savādi, bet šie stindzinoši skaistie rīti, ar savu vēju manī radīja ko jaunu. Tā bija laba sajūta. Es gāju, gandrīz pilnīgi viens, ar sajūtu, ka gandrīz tā arī jābūt. Savādas domas ložņāja pa manu galvu. Labi (es tā vēl joprojām ceru), ka dažreiz sīkumi izjauc idilli.

Maza sudraba puteklis

Atmirdz uz mana vaiga.

Spējā vēja dvesma 

Izrādījās pārāk spraiga.

Tikai mikla patiesība

Šaurā sliedē izlaistīta,

Par mazu, lai to noslaucītu,

Par lielu, lai to nemanītu.

Bikls smalks vēsums

Neredzami klusi zogas,

Paies mirklis bezgalīgs

Līdz rokas glāsts to noskūpstīs.

Nu jau atkal ziema aiz loga, bet būs vēl daži tādi rīti, un ceru, ka vēl dažas vēja pūsmas. Bet lai tiktu pie šiem rītiem, labāk atrast veidus, kā vakarus padarīt burvīgus. Un šonedēļ vismaz pēdējie divi tādi bija. 

Iedvesmai nevajag daudz. Tā jau nav nekāds sanbernārs, vai Amerikāņu auto. Pietiek, ar diviem smaidiem (jo uz labu taču jāatbild) vienu frāzi, vai ko daudz nejaušāku, izvēlies, kas tev šķiet piemērotāks. Man šonakt droši vien dziesma, no kuras nedzirdēju ne skaņu.

Mirklis pavasara ziemas.

Ceru, ka paspēji. Ko? , tu jautāsi.Ieraudzīt šīs dienas šaha dēlīti, uz kura gandrīz ikviens melnais, jau bija asimilēts, un viss tika gatavots, lai jau ap dienas vidu dominance būtu pilnīga. Ja ne, varu piedāvāt mazu ieskatu. Šis, manuprāt, ir iespaidīgākais no gājieniem, kurā baltā pavasara ziema uzklupusi melnajam Merķeļa ielas (iz)laidnim Padegam.
Tiesa, lai arī rīta izrāde bija iespaidīga, tas bija tikai pēdējais centiens iedzelt, jo šī pavasara cīņa nu jau šķiet teju izlemta, jo melnajiem bija, un šķiet parīt atkal būs nospiedošs pārsvars.

Published with Blogger-droid v1.6.7

Koncentrāts. Atšķaidīts, lai būtu baudāmāks.

Mēs visi, pēc mirkļa, kurā šķiramies (Un nav svarīgi, kāda rakstura šķiršanās tā ir!) no kāda, mēdzam palūkoties atpakaļ . Tas ir tāds dīvains mirklis, kurā nedaudz sajūtamies vāji, meklējam pēc kaut kā, ko neesam pamanījuši, vai vienkārši vēlamies vēlreiz paraudzīties uz palicēju. Mēs,parasti, dodamies tālāk, ja nesastopam otra skatienu.

Taču dažreiz ir savādāk.  Dažkārt, to izdarām abi reizē. Mūsu skatieni sastopas. Tajā mirklī, mēs ļoti pārdomājam nākamo soli. Mūsu kājas un domas mēdz saļodzīties.Un pēkšņi, mēs vairs neesam pārliecināti.

Kas Tev liek apšaubīt izvēli, kura pirms sekundes bija labākā?

Kāpēc mēs mēdzam mainīt viedokli, nejaušības pēc?

Man tās ir mīklas, kuras jau kādu laiku jauc manu galvu. Nespēju atrast atbildes vai arī negribu tās saprast.

Arī krāsainas dienas var novest pie pelēka rīta.

Bija itkā parasta piektdiena. Man bija jādodas uz darbu. Pulkstenis rādīja nedaudz pāri deviņiem, un man skapī atkal bija iedzīvojies oranžs NavKoVilkt. Tiesa, šoreiz ātri tiku vaļā no ērma. Nav labi domāt, ka nav ko vilkt, ja nevari aiztaisīt skapi. 
Darbs, kā jau darbs, nekas jauns, un nekas pārāk labi zināms. Dažkārt, man šķiet, ka dienās kā piektdiena es attīros. Nav jau tā, ka darbā tikai atpūšos, bet manām domām ir vaļa. Nu jau man ir nojucis skaits, cik daudz tur labas domas izdomātas. Man jau liekas, ka visas idejas par biznesa iespējām rodas tur, visi nedēļas pārdzīvojumi, tiek salikti pa plauktiņiem tur, un arī nākošā nedēļa tiek saplānota. Pasakiet, ka man ir maza alga, ja piecās stundās varu tik daudz laba sev gūt. Jau darba dienas beigās diena sāka krāsoties. Viegli dzeltena, tāda, kā ir koks. Jā, esmu ticis jau ļoti šajā projektā, un nu, katru dienu ejot mājās es arvien skaidrā redzu, kāds būs beigu rezultāts. Ziniet..man patīk.
Aši knaši, pēc darba devos Rīgas virzienā. Teātrim bija jāsākas 19. Tā nenotika. Bet, kad tas sākās, es aizmirsu, ka bija jāgaida. Cik skaisti šie cilvēki spēlējās ar savu seju. Emocijas, grimases un vaibsti dejoja, veidojot neapdomājamākos rakstus. Prieks, bēdas, apjukums, ieintersētība, aizrautība un vēl un vēl. Es noticēju, un manuprāt, tas ir tieši tas, ko vēlos no teātra, iespēju noticēt citai patiesībai, tai, ko man rada aktieri. Protams, bija mazi fušierīši, bet tas jau nemaina kopējo bildi. Liels paldies par uzaicinājumu, un iesaku it visiem kādreiz . Ja man jautāsiet, visvairāk man patika: abi karaļa lomas atveidotāji, āksts, kareivis un, protams Rūta. Viņa mani patīkami pārsteidza, tā spēlēties ar seju un augumu nekatrs prot. Mans vakars iekrāsojās cerīgi zaļgans (gandrīz kā "0" uz ruletes rata), es tiešām biju uzlādēts, un gatavs baudīt piektdienu. 
Žēl, tik labi tas neizvērtās. Mana nākamā pieturvieta izrādījās netālu no Radio 101 atrodamā izklaides vieta. Žēl, ka tur iegāju, gudrāk droši vien būtu bijis, piezvanīt un pateikt, ka gaidu viņus Vecrīgā. Bet man nebija telefona, un to es sapratu tikai rītdienas pelēkumā. Kopumā 3 stundas pavadītas starp sarkano un melno (tiesa, neparasti bieži gadījās cerīgā 0), veroties uz cipariem, mēģinot izprast loģiku, un sadraudzēties ar veiksmi, vienlaikus domājot par veidu, kā aiziet. Rezumē diezgan drūms vakars, es pat teiktu neglīti brūns, un pelēks rīts. Ja jums ir iespēja, neapmeklējiet šo iestādi, un labāk neļaujiet to darīt draugiem. 
Jau ejot uz vilcienu, nonācu pie domas, kā no tik krāsainas dienas, kurā netrūka labā un sliktā nonācu tik pelēkā rītā, kurā trūka visa, bija palicis tikai neitrāls pelēkums.

There is only one person who could ever make you happy, and that person is you.

David Burn

Un tiešām, šodien jau atkal pelēkuma vairs nav, tiesa ir daudz zilu logu ar pascal un balta mirdzoša sniega, kurš atvadās, bet man ir prieks, ka esmu atradis laiku pamācīties.  

Ar pliku "apsveicu" bija drusku par īsu.

Es gribēju teikt Tu mana maziņā, līdz atskārtu, ka patiesībā jau esi liela. Brīnum skaista esi izaugusi, un man ir neizsakāmi paveicies, jau ar to vien, ka esmu viens no laimīgajiem, kurš dzīvo ar tevi vienā laikā. Patiesībā, jau man ir dots daudz daudz vairāk. Labāku par tevi, man nemaz nevarētu dot. Tu esi man blakus, kad vajag iztukšot sirds atkritumu tvertni, un piepildi manas enerģijas rezerves, kad šķiet, pat nākamais dzīves pakāpiens ir par grūtu. Tas mazais spridzeklītis, kas tevī ik pa laikam eksplodē, dažkārt nogāžot mani no kājām, ir kas tāds, ko neviens cits nekad nenopirks. Sargā to. Rotējoši pingvīni, slidenas grīdas, pasaules saldākais miegs un pasaules lielākie dzīvnieki - tas viss un vēl daudz kas cits man atgādina, cik satriecoša Tu esi. Zini, bez tevis es būt vien viens no daudziem, bet tagad esmu kāds, kuram ir bagātība, kuru nevar aprakstīt.
Šovakar man gribas tikai vienu, lai smaidītu Tu, kā mirklī, kad mūsu gredzeni uztaisīja pirmo dzin-dzin.
Tu tiešām, kļūsti jau liela. Un ar katru mirkli lielāks kļūst mans lepnus, ka esmu tavs brālis.

Lai tev šovakar un  vienmēr izdodas.

Un es zinu, ka tā noteikti būs.

Tavs  -K-

P.S. Un es centīšos būt vēl tuvāk blakus, mirkļos, kad tev mani vajadzēs 

Vakari glezno, un esmu to mākslas baudītājs.

Zini, ir labi. Ne no kā un no visa. Es nezinu kāpēc, bet ir tā sajūta, ka varētu ne tikai lidot. Nekas un neviens man netraucē. Zini, ja vien Tu būtu man blakus. Tikai tad tu saprastu kā var dziedāt, ejot pāri pilsēteles galvenajā krustojumā, kad luksofors lepojās ar savu sarkano. Tikai tad tu saprastu, kā var priecāties par viegli apsnigušo ietvi, kur citiem slīd kājas. Man tas ir labākais ceļš kādu varu iedomāties. Tikai tad Tu sapratu, kādēļ sniegpārsliņu punktojums uz sejas ir labākais mākslas darbs šovakar. Tikai tad, Tu saprastu, kam patiesībā ir domātas mašīnu bremžu ugunis, aizkavējušies ziemassvētku rotājumi un blāvā zilganā TV gaisma, kas mistiski izlīdusi caur aizkaru spraugu. Tikai tad. Un pietiktu ar mirkli, lai aizmirstu it visu, tieši tā, kā parasti.

Un zini, man šķiet, arī Tu noticētu, ka šis vakars ir radīts Tev. Nevajag jau daudz, un nav jau arī. Man pietika ar tik lielu kripatiņu, kuru bez pūlēm var pacelt ar irbuļiem. Nu varbūt es pārspīlēju. Tā tomēr bija tik maza, lai es to sākumā pat nepamanītu parādamies manā galvā. Tad tā izauga, un zini, es vēlētos, kaut visi mazie izaug ir tik burvīgi. Bet šovakar, es apsolu, būšu laimīgs ne par ko, jo tieši tā man patīk būt.

Lūdzu, apsoli Tu, ka šonakt, vismaz sapnī ļausi sev būt. Dzīvot, kā jūti. Tieši tik daudz vajag laimei. Pietiek ar kripatiņu, vai varbūt - sniegpārsliņu.

Man varbūt palīdzēja šie: The Tourist, Can't fight it, un kas tāds, kas, tā kā man, ir tikai diviem cilvēkiem uz pasaules - mana māsa.